Kad precēšos, es mācēšu ne tikai piešūt pogu, bet arī salabot durvis. Ja neticat, varat atnākt paskatīties!
Ir tādas dienas kā šodiena, kad es pati sev riebjos. Man besī tās domas, ko es domāju, jo viņas sagrauž mani pašu no iekšpuses, pie tam neko glaimojoši epiteti netiek veltīti arī manam vismīļākajam cilvēkam, un es apzinos, ka es taisu problēmu problēmas dēļ, kas man liek justies vēl sliktāk. Tā nu es visu dienu braukāju apkārt, meklēju kaut kādas smirdīgas karotes, dakšas un nažus, saremontēju tās sūda durvis, bet, kad vakarā apsēžos, lai sevi viegli iedolbītu pie šī ekrāna, man ir jābrauc pakaļ tēvam, kurš ballējas. Khh, nē, man tiešām nav nekādu pretenziju viņam aizbraukt pakaļ, bet besī tas, ka pa to laiku brālis ar savu draudzeni te sēž un pieprasa no manis CILVĒCĪGU attieksmi. Bļe, it kā cilvēks var arī necilvēcīgu attieksmi piedāvāt. Tas pēc definīcijas nav iespējams. Jā, tā nu es te cepos par to, ka, redz, atbraukt uz Rīgu ir ļoti dārgi, taču, kad pirmdien bija jātusējas ar Jankumu, tad tas neko dārgi nav, tā Rīga. Nē, es nevienam neko nepārmetu, tiešām! Es tikai rādu, cik es varu būt šausmīgi nejauka un kašķēties par sīkumiem un visu dienu staigāt apkārt ar tādu feisu kā tam opim čipšu reklāmā, kad ukuriene viņa zobus parāda.
Ja pēc šīs visas preteklības es jums vēl simpatizēju kā cilvēks, tad man ir ļoti liels prieks par to, bet vienlaicīgi arī nesapratne, jo šobrīd mans visnīstākais cilvēks esmu es pati ar to, ka pērfekti pati sev sabojāju dienu/omu un drošvien visu dzīvi ar to smirdīgo pesimistisko domāšanas ievirzi.
UPD: Nē, jau nē, vēnas es negriezīšu, nemaz i neceriet :)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |