Zinkā? Gribētos, lai ir skaisti visu laiku, bet tas jau laikam ir gana nereāli, gribētos, lai vienmēr ir adekvāta attieksme no citu puses, bet tas būtu pārāk pieradinoši (pieradumu izraisoši), turklāt nevaru no otra prasīt to, ko ne vienmēr sniedzu es, to es neizdomāju tajā fckn Turcijā, kur sabiju visu pēdējo nedēļu, nē, tur pa prātu plosās praktiskākas dabas jautājumi, kas visi demonstrē stipri pretrunīgo valsti un tās iedzīvotājus, piemēram, kā izvairīties no stulbajiem uzmanības apliecinājumiem vai arī apkrāpšanas. Un kas man, stulbajai, blondajai latvietei, šķita dīvaināk par dīvainu: viņu "veikalos" var nopirkt visādas padjobkas (tagad zinu, kur var dabūt "īstu" LV vai Prada somiņu), ādas jakas vai zeltus, bet nevar dabūt nevienu sūda grāmatu vai avīzīti; un kādēļ viņiem vīrieši (tie redzētie) dejo vēderdejas krutāk par sievietēm? Un tad vēl es nekādi nesaprotu, kā uz mūsu gadu veco (informācija no ceļojumu aģentūras Latvijā) viesnīcu citi sastaptie atpūtnieki brauc jau sesto gadu. Un pirmo reizi dzīvē ar mani notika tas: man pajautāja, vai mana māsa ir mana meita. Tas bija patiesi sāpīgs moments, ibio.
Un tagad atpakaļ Latvijā, kur viss ir tik pierasts, redzēts, darīts un piedzīvots, bet tik mīļš un feins! Piemēram, ūdenspīpīte boulingā vai arī pret mani demonstrētā brīžam neizprotamā attieksme. Un, jā, es šodien redzēju īstu mazo ostu un atkal safočējos pie tās zīmes, kas aizliedz cilvēkiem kaut kur ieiet, tā jau sāk kļūt par tradīciju, lai gan ir lietas, ko par tradīciju vēlētos vairāk iztēlot un ne tikai iztēlot bet arī īstenot.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |