vecāka es būtu, bet ne tas. man šķiet, ka "barikādistiem" ir jābūt labākiem, sirsnīgākiem, vienotākiem, patriotiskākiem, jo viņi tam visam gāja cauri, izjūtot tik uz savas ādas, bet es ar mammu sēdēju mājās un nesapratu, kādēļ viņa tik ļoti uztraucas par tēti.
Ir manaami arii efekti no taa, ka vinji bija tajaa laikaa, arii tagad?
Bērnīahbs spēja nesaprast (nu labi - tagad mums leikas, ka musm bija tāda spēja ;) atkal ir nostrādājusi - es to notikumu atceros kā kaut ko lielu - atceros, ka es tajā dienā biju mājās un TV vērojot mēģināju pūlī atrast tēvu un vectēvu (nesekmīgi protams), es arī nesapratu (kas normāli) kas un kāpēc, tik vien atminos, ka bija daudz cilvēku (pa TV vērojot) un kaut kas ekstraordinārs.
Man ļoti patīk trīs pirmie (pagaidām vienīgie redzētie) Tavi komentētāji (es viņu vidū!) - pirmais normāli par tēmu - otrais par PS, trešais par mūziku, tehniloģiski labs ieraksts - piesaista visa veida auditoriju ;))
jā, īsta veiksmes formula :)
bet par barikādēm: man šķiet, ka tas ir viens no krutākajiem notikumiem, kas latvijai ir bijuši, tādēļ jau gribējās piedalīties. un vēl: es jau sevi it kā neuzskatu par īpaši emocionālu, bet jebkas, ko redzu/dzirdu barikāžu sakarā man gandrīz vienmēr liek vismaz tam kamolītim (pirmsraudāšanas) savilkties, ja ne raudāt. šajā ziņā sevi nesaprotu
Diemžēl nē. Man liekas, ka 90.gadu sākums ar savām ekonomiskajām problēmām visu to vienotību, sirsnību un daļu patriotisma izkliedēja tā, ka nemetas.
Vismaz tāds man ir iespaids radies..
bet man šķiet, ka viņiem ir tā iespēja tomēr šo to atcerēties, kad ir pavisam neviegli. piemēram, mēs šodien konstatējām, ka cilvēki ir īpaši vienoti ekstrēmās situācijās. manuprāt, pēc tam tomēr paliek kaut kāda laba apziņa. lai gan es jau nezinu: neesmu gājusi tam cauri
Tāda iespēja, protams, ir. Vai un cik bieži tā tiek izmantota..
man jau neninteresē, ko tie citi. es pati izmantotu