Sajūta ir riebīga. Neko negribas. Šādi teorētiskie sīkumi var visai krasi nobojāt garstāvokli. It kā jau nekas tas nav. Bet iekšēji tas ir ellīgi kaitinoši. Šajā gadījumā īpašs bonus ir tas, ka šai lietai jau bija mērķis un tad rodas vēlme izgāzt dubultu žulti, gan par to, ka tas ir paņemts, gan par to, ka tā vairs nav.

Vienīgais, kas palīdz ir aizmiršanās, kamēr tas pāriet, bet tas prasa dienas. Es gribu citus cilvēkus.

Man iekšā sēž vēl kaut kas. Ilga, kaut vai pieklājības pēc vesta saruna, ir kā apmaiņa pret to, ko vēlies iegūt. Kādreiz es to īsti nespratu, bet tiešums strādā tikai uz vīriešiem. Šāds piemērs sucks:

Telefona zvans.
-Čau! Tev paskastītē ir avīze?

-Jā...

-O! Super! Nu tad es aiziešu pakaļ. Čau!