Esmu saligojusies pēc ziemas un sniega.

Ziemas diena. Plašums, kas klāts ar baltu, tīru, neskartu sniega segu līdzās priežu mežam un krietnu gabalu uz priekšu rūpnīcas karkasa siluets.
Laiks ir saulains. Bet tai pašā laikā auksts, kas padara gaisu īpaši svaigu. Sniega kārta ir diezgan bieza. Tā nav pārāk pūkaina un mīksta, bet nav arī sasalusi ledum līdzīgā masā.

Nu jau rīts, pilsētā tikko aust saules gaisma. Ir aukstākais dienas mirklis. Gaisam piemīt tikai ziemai rkaturīgā smarža, kas cauri izpūtēju gāzēm un visam citam lielajam, pilsētai raksturīgajam smaržu jūklim, vienalga spiežas cauri. Uz tilta redzama gaiši zili pelēcīga debess strēle, kas lēnām sāk atdzīvoties krāsojoties maigi sarkanīgos toņos. Sniegs ir mīksts, tomēr rīta sala skarts, pietiekami saturīgs. Pilsētā valda miers, kņada vēl nav modusies, lai aizrautu cilvēkus savās dienas gaitās.