Šodien domājās par to, cik lielā mērā mūsu dzīvi un lēmumus ietekmē citi. Līdzcilvēki, paši tuvākie. Racionāli, iracionāli, emocionāli, morāli, amorāli - kā nu kuru reizi atkarībā no tā, kāda ir attiecīgā cilvēka dzīves uztvere, domāšanas tips un viņa paša uzskati par attiecīgo jautājumu.

Kā izvēlēties kurus padomus uzklausīt un kurus nē? Un kādai ietekmei pakļauties un kādai tomēr pretoties?
It kā jau tie tuvākie vienmēr ir mūsu pusē un teiks un darīs to, kas viņuprāt nāk mums par labu. Bet rodas jautājums vai viņi tiešām zin labāk? (Jo reizēm ar saviem padomiem viņi sačakarē citādi nekaitīgu situāciju.)
To citu ietekme reizēm kļūst tik liela ka gribās nokliegties: "Atjēdzies taču! Tā ir tava galva un tava dzīve - neļauj to maisīt citiem!"
No vecāku kā "autoritāšu" ietekmes lielākā daļa, šķiet, atbrīvojas pusaudžu gados un arī vēlāk dotos padomus tā arī vairs neuzklausa, vai labākā gadījumā skatās caur kritikas prizmu, tomēr pilnībā nelaižot gar ausīm.
Bet kā ir ar citiem tuvajiem? Māsām, brāļiem, draugiem, draudzenēm (kas nu kuram) - būtībā tiem cilvēkiem, kas mūs var ietekmēt daudz vairāk un tiešāk nekā paši varbūt reizēm atzīstam...
It kā jau skats no malas reizēm "atver acis" uz vienu vai citu lietas aspektu. Bet skatoties uz dažnedažādiem piemēriem, gadās novērot tendenci, ka izdvesta skaņa nodara daudz vairāk ļaunuma nekā paturēta pie sevis.
Galu galā, katrs pats taču esam liels cilvēks un spējam pieņemt [vairāk vai mazāk] loģiskus lēmumus, kas balstās uz katra kopējo zināšanu un pieredzes bāzi.
Protams, ir lietas, kas no malas izskatās savādāk, bet es laikam esmu par to, ka ķertajam, kas dzīvo vecos bēniņos un pārtiek no aizvēsturiskām zaptēm, bet jūtas laimīgs, jo savā priekšā redz ilūziju par sapņu māju ar 10 ēdieniem katrā maltītē un sulaini, nemaz nevajag atvērt acis uz patiesību.
Ilūziju pasaule ir viena laimīga vieta. Gan ne vienmēr un ne visiem. Bet reizēm man gribētos, lai mani atstāj manā iedomu neīstās realitātes pasaulītē, kur viss ir labi, cilvēki nemainās un pelēkie kardināli neeksistē. Vai vismaz vēl nav pienākuši.

Jau atkal kādu laiku cīnos ar sarkanajām zombijacīm. Tiešām nesaprotu, kas pie vainas, jo ekrānā blenžu jau no aprīļa vidus, bet īstenās problēmas uzpeldējušas atkal tikai nesen. Un ne jau tikai ekrānā ir tā vaina. Arī grāmatas lasot. Būtībā pie jebkura sasprindzinājuma paliek sliktāk un tad atkal mistiski labāk. Tas ir kaut kas ap mani, tikai sasprindzinājums visu padara vēl ļaunāku.
Kaut kāda alerģija pret kaut ko, kas manas acis ir padarījusi ūber jūtīgas ir neciešama. Un šīs jūtas ir abpusējas - manas acis necieš viņu, bet viņa manas acis.

Un visbeidzot. Es joprojām labāk saprotos ar maziem bērniem nekā ar pieaugušajiem. Laikam starp 30 un daudz vairāk gadīgiem man atrast vietu ir sarežģītāk.

Bērnu pasaulē viss ir vienkārši - gribu/negribu, patīk/nepatīk, apnika un ejam darīt kaut ko citu.

Ja vienmēr un visur tā dzīvi varētu izšturmēt. Uzmet tik lūpu un tev jau kāds pievērš uzmanību un spēlē pēc taviem noteikumiem. Bet nē, ja tu mēģini vai vēl ļaunāk uzmet lūpu lielajā dzīvē tevi pasūta spēlēties uz citu smilšu kasti. Kompromisi, mijiedarbība, pielāgošanās, salāgošanās, dažādu "kamolu" norīšana un izlikšanās, ka nekas nav noticis. Bērniem atmiņa tiešām nesniedzas tālāk par 5 min lielākajā daļā gadījumu, bet kā "lielais cilvēks" indivīds prātā patur daudz ko, analizē daudz ko un visu padara tik neiedomājami sad****u!

Jo vairāk gadu, jo mazāk saka ko tiešām domā, jo kuram tad gribas tikt pasūtītam iet meklēt sev citu smilšu kasti vai ne?

Bet atgriežoties pie sākotnējā - man patīk mani sīkie radinieki. Viņi ir forši. Bet spēt vienlaicīgi pievērst uzmanību 6 dažāda vecuma/dzimuma bērniem ir gatavais vājprāts, jo viņi katrs dara kaut ko savu. Tā nu es šodien reizē sķirstīju bārbiju grāmatu, skatījos uz Rozā panteras operāciju, kurā no viņas izņēma naudu, spraudu no podziņām līdzīgiem puļķīšiem koku ar visādām odziņām (jo puļķīši ir dažādās krāsās un koks nebija tikai zaļš) un skatījos uz mazo figūriņu kauju, kurā cīnījās 2.pasaules kara ložmetējnieki un karavīri pret aizvēstures laika čalīšiem, vikingu un kovbojiem un, protams, ka ļaunie uzvarēja! Ā un monētas bija kājinieku mīnas - mana ideja! :D

Un kā tad bez batuta. Man arī tāds kādreiz būs. Liels un atsperīgs...

Es laikam joprojām esmu bērna prātā. Vai vismaz ilgojos būt.