Kaut kur pa galvu peld domu un atmiņu kokteilis.

Vēl pirms brīža manā prātā bija laba doma, kas nu jau ir pagaisusi....

Pēdējā laikā aizvien vairāk apjaušu to, cik mana dzīve ir skaista un cik daudz man ir dots, pat tad, ja brīžiem tā nešķiet.

Emocionālā pasaule pēdējā laikā palikusi tukšāka. Kaut kur atkal aizplūdis vispārīgais piepildījums. Laikam nepieciešama kāda izstāde, lai es atkal justos kā cilvēks. Tai pašā laikā man jebkurā mirklī ir atmiņa un apziņa par kuru iedomājoties sejā iezogas kluss un nemanāms smaids.

Nesen biju uz Ledu Jaunajā Rīgas teātrī... Manas smadzenes vēl nav ieurbušās domā.

Toties lika padomāt par to, ka liela daļa cilvēku savā ziņā tiešām ir tukši... Lai gan, kas es esmu, lai par to sprietu. Katram ir savas izklaides, aktivitātes...
Kas tad īsti ir tukšs cilvēks? Laikam esmu pieradusi to asociēt ar neizglītotu un visai zemu nolaidušos radījumu. Vai arī ar tiem bezsmadzeņu dzīvnieciņiem, kas savu laiku pavada "aizlejot sejas" klubos transā iedzenošās mūzikas un gaismu apreibināti. Bet no otras puses, tas ir dzīves veids un man nav nekādu tiesību viņus tiesāt, pārmest viņiem vai nosodīt. Katrs dzīvo pa savam.

Ko īsti nozīmē just un domāt ar sirdi? Sirds ir tikai daļa no mūsu spriešanas mehānisma. Un domāšana ir kā nedalāms veselums, jo ir nepieciešamas gan emocijas, gan racionālā puse. Var jau būt, ka cilvēki pārāk reti aizdomājas ar jūtu un dvēseles domāšanu, bet ikdienā šāda domāšana var atnest vairāk ļaunuma nekā labuma.

Ā jā - es gribu ēnu spēles.

Man gribās labu grāmatu un nāk virsū kkāds miegainuma stulbums... Iekšā sēž stulbs prieks par neko! :)

Es gribu saritināties un aizmigt un tāpat arī pamosties...

Es gribu siltu tēju un sirsnīgu sarunu. Par visu un par neko... Par pasaulīgām lietām un par pavisam nenozīmīgiem sīkumiem.

Es gribu to vienu jumtu... Burvīgo jumtu. Tikai stundām ilgai sēdēšanai naktis ir pārāk aukstas.

Reizēm gribas simulēt situācijas nākotnei un tad prāts kā vienmēr cenšas sagatavot ļaunākajam. No otras puses ir skaisti paļauties tikai uz šo brīdi, bet tā var palaist garām to mirkli, kad jāapstājas un japadomā kā tālāk?


Vēl es gribu aiziet uz Fundamentālistu... Kā es ceru, ka viņu janvārī vēl rādīs...


Ā jā... Nesen atkal ieskatījos mazliet alkoholisko cilvēku pasaulē... Mazie zvēriņi neko tālāk nav tikuši : bezjēdzīga sēdēšana un domāšana ko darīt, tad alkohols, kas beidzas ar pamatīga pāļa seksu...
Ir jau interesanti, protams, pavērot no malas, bet piedalīties tajā stulbumā - nekad...
Bet principā viņiem tā ir norma, tas ir normāli un bez maz vai tā tam ir jābūt un visi tā dara. Runājoties un vērojot viņus ir palicis šāds iespaids. Tā laikam ir savu "basic needs" nekontrolēšana, līdz ar to jāsecina, ka tieši smadzenēm mūs būtu jāatšķir no dzīvnieciņiem, tāpēc ļaušanās un sevis izlaišana no rāmjiem ir visai pamatīga muļķība.

Interesanti cik lielā mērā sabiedrība veido indivīda viedokli un kāda daļa no indivīda viedokļa ieplūst sabiedrības normu un noteikumu sistēmā?