Man gribās labu grāmatu un nāk virsū kkāds miegainuma stulbums... Iekšā sēž stulbs prieks par neko! :)

Es gribu saritināties un aizmigt un tāpat arī pamosties...

Es gribu siltu tēju un sirsnīgu sarunu. Par visu un par neko... Par pasaulīgām lietām un par pavisam nenozīmīgiem sīkumiem.

Es gribu to vienu jumtu... Burvīgo jumtu. Tikai stundām ilgai sēdēšanai naktis ir pārāk aukstas.

Reizēm gribas simulēt situācijas nākotnei un tad prāts kā vienmēr cenšas sagatavot ļaunākajam. No otras puses ir skaisti paļauties tikai uz šo brīdi, bet tā var palaist garām to mirkli, kad jāapstājas un japadomā kā tālāk?


Vēl es gribu aiziet uz Fundamentālistu... Kā es ceru, ka viņu janvārī vēl rādīs...


Ā jā... Nesen atkal ieskatījos mazliet alkoholisko cilvēku pasaulē... Mazie zvēriņi neko tālāk nav tikuši : bezjēdzīga sēdēšana un domāšana ko darīt, tad alkohols, kas beidzas ar pamatīga pāļa seksu...
Ir jau interesanti, protams, pavērot no malas, bet piedalīties tajā stulbumā - nekad...
Bet principā viņiem tā ir norma, tas ir normāli un bez maz vai tā tam ir jābūt un visi tā dara. Runājoties un vērojot viņus ir palicis šāds iespaids. Tā laikam ir savu "basic needs" nekontrolēšana, līdz ar to jāsecina, ka tieši smadzenēm mūs būtu jāatšķir no dzīvnieciņiem, tāpēc ļaušanās un sevis izlaišana no rāmjiem ir visai pamatīga muļķība.

Interesanti cik lielā mērā sabiedrība veido indivīda viedokli un kāda daļa no indivīda viedokļa ieplūst sabiedrības normu un noteikumu sistēmā?