Neatceros, kad pēdējo reizi tāds iekšējais miers bijis.
Vakar organizējām mini pasēdēšanu pie mums. Nekas liels, vakariņas & Cards against humanity. Noriskēju un ielūdzu arī kursa biedreni, kura ļoti labi iederējās mūsu kompānijā ^^

Bet lielākais laikam būs par to, ka sev ļauju absolūti visu, ko sagribās un nepārmetu par to, ka mainīju domas vai neesmu izdarījusi visu, ko biju ieplānojusi dienai.
Gribās ģenerāltīrīšanu - ok. Apnika pēc 2h - ok. Labāk izrevidēt skapi - ok. Apnika - ok, atlikušo sametam plauktā. Gribās power nap - ok. Pazuda vēlme ko kārtot - ok. Gribās zeķes pabeigt adīt - ok. Pēc 10 min apnika - ok. Atlikušo vakaru spēlēt spēlītes telefonā - ok :)

...
Rakstīt gada pārskatu slinkums, bet lielākais notikums toč būs mans vīrietis. Kaut vai mana aizvakardienas mini panikas/greizsirdības lēkme.
Lepnums par sevi, ka tā vietā, lai overthink all the shit, aizgāju uz sporta zāli nolaist tvaiku un tikai tad runāju ar savējo. Bet tāpat mierīgi mani uzklausīja, izrunājām, kas man uz sirds, un atradām risinājumu.
Prātā pavīdēja flashabacks no iepriekšējām attiecībām, kur kkas tāds tika izsmiets vai vnk netika ņemts vērā, vai tā reize, kad sāka kliegt uz mani, ka blakus istabā esošie ciemiņi varēja dzirdēt...nav brīnums, ka tagadējo attiecību sākumā bija full blown panikas lēkmes sākot runāt par pašsaprotamām robežām vai vnk vēlmēm.

Vakar sarunas aizgāja par nākotni. Jau bijām runājuši, ka būtu forši māja piepilsētā. Bet vakar manējais bija uzgājis sludināju par fermu gabalu no pilsētas un pārsteidzu sevi ar to, cik ļoti uzrunāja. Cik ļoti redzu sevi nākotnē ņemoties pa dārzu un vistām, kazām un ko vēl ne. Gadus atpakaļ pat neapsvērtu ko tādu.
Vēl ļoti tālu no šī sapņa piepildīšanas, bet damn!

Nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka esmu kkādā čaulā, ka līdz šim neesmu tā īsti dzīvojusi, bet vnk peldējusi pa straumi.
Teju katru dienu iekšējais dialogs kkas no sērijas - Es tiešām tā domāju/jūtu? Tā esmu es vai arī gadiem ilgi perfekcionētā persona/maska?
Bet pie tās "personas" arī dažkārt grūti tikt klāt. Zinu, ka viņa parasti darīja tā vai šitā un cenšos atkārtot, bet bieži nevaru/negribu.

Kkādā sesijā iepriekšējā terapeite lika man personalizēt aizvainojumu laikam un runāt ar to kā atsevišķu objektu. Moš sākt izturēties pret "veco es" tāpat? Zinu toč ka vairs neesmu tā, kas biju iepriekš...nevaru gan aptvert to "jauno es".