man vakar bija tik baiss sapnis. Vai drīzāk apziņas gļuks.
Pamodos no kaut kādiem kliedzieniem, nevar saprast, vai tie ir reāli, vai es joprojām sapņoju, pakustēties varu tikai ar lielām grūtībām, un virs manis kaut kāds melns mākonis plivinās. Mati no šausmām stāvus cēlās un vienā brīdī sapratu, ka tie kliedzieni nāk no manis pašas un kaut kā apklusināju sevi. Ar lielām grūtībām izpiņķerējusies no palagiem piecēlos, uguni ieslēgt neizdevās un vienīgais glābiņš šķita doties pie māmmas, kā bērnībā, kad bija slikts sapnis un tur arī sagaidīt rītausmu. Iegāju vecāku istabā, pamodināju mammu un tad pēkšņi attapos atkal savā gultā tieši tādā pašā situācijā.
Atkal ar tādām pašām bailēm un apgrūtinātām kustībām devos pie mammas, pamodināju un redzēju, ka viņa reaģē tieši tā pat kā iepriekš mani redzot, jautāju, vai tad es pirmo reizi esmu atnākusi? Un kad viņa apstiprināja, sākās panikas lēkme un es atkal atmodos savā istabā, tieši tādā pašā situācijā, ar tiem pašiem kliedzieniem un melno mākoni, un tikai tad es sapratu, ka tas ir slikts sapnis un es no tā varu atbrīvoties tikai pati.
Sāku piefiksēt, cik apkārt viss liekas dīvaini un ne gluži tā kā tam realitātē vajadzētu būt un sāku koncentrēties uz to, ka tas viss ir tikai ilūzija. Tajā brīdī pēkšņi parādījās kaut kādas mistiskas gaismiņas un es sajutu siltumu, bailes beidzot pārgāja un atmodos pa īstam.
Vēl labu laiku baidījos kaut pirkstu pakustināt, ja nu izrādās, es joprojām murgoju. Ieslēdzu gaismu un tā arī atlikušo nakti acīm vaļā nogulēju.