Pirmā reize Ļeņingradā, turklāt vēl DzejasZvejā, un es secinu, ka tas ir viens brīnišķīgs iestādījums. Un man ir aizdomas, ka tāda vārda kā 'iestādījums' latviešu valodā nav, vai arī attiecas uz dārzniecību, bet cilvēki jau ideju sapratīs.

Es beidzot piedzīvoju kā Julians prezentē savus garadarbus un vēl man ir trofeja no Ļeņingradas iekarošanas ^_^

Pēc pāris mēģinājumiem pasveicināt Briedi, kurš laikam ar mani nerunāja, es to beidzot izdarīju un tūlliņ atsveicinājos,jo mēs ar Julianu,Andu un Ediju devāmies tālāk, iekarot plašās Rīgas āres, mūsu munīcija - četras torpēdas un neliels daudzums dūmu sveču.

"Wife- 'cause beer is heavy"

Pēc diskusijām un klīšanas attapāmies pie Vašingtona parka, un es uzzināju,ka Rīgā tāds ir.
Nopriecājušies, cik parks tukšs, tumšs un kluss, devāmies pie tukšā baseina palaist pirmo no torpēdām.
Nosēdāmies pie tukšā,kas izrādījās pilnais, turklāt vēl ar panku "Fairy",kurā spēj izdzīvot zivis, baseina, un tad iedegās parka apgaismojums. Vienība ar kodēto nosaukumu "4purni un 8litri alus" nekrita panikā, bet ķērās pie aktīvas dūmu aizsega veidošanas. Ienaidniekam tā arī visu nakti palikām nepamanīti, lai gan tobrīd uz putuplasta kuģojošā pīle un skrējēji,kas taisīja Matriksā gļukus, šķita visai aizdomīgi.
Pēc otrās torpēdas palaišanas, izraudāšanās, kompromāta sataisīšanas un visādām citādām izdarībām, kas šeit netiks minētas drošības labad, mēs atkal ilgi klīdām un tad mēs bijām uz Dzirnavu ielas ar pusotru torpēdu.
Un vēl bija "patiesība vai risks" un "smatri,smatri - pedjiki...!"
Un tad bija Radisons un dalīšanās. Mekējumi, kur gulēt. Bija knapi diviem pāri, laiks tonakt ,mūs nežēlojot, atpūtās un vilkās kā sēņu zupa.
"MadHouse".Tur bija silti un labi un pat divas stundas nogulējām, līdz slēgšanai. ^_^
Then, the zombiewalk began.Velti izmeklējāmies Juliana maku maršrutā MadHouse-Radisson(pie kura es savācu biedru atstāto, pilno torpēdu,kas tagad stāv lejā,ledusskapī)-Madhouse gājām uz staciju ar visām tās dāvanām.Pēdējais no biedriem dēvās atpakaļ uz bāzi, es, cenšoties kājās stāvot neaizmigt ,gaidot autobusu uz stopēšanas sākumpunktu sešos no rīta, prātoju,ka šī laikam bija otrā gandrīz negulētā nakts pēc kārtas.

Pirmo es nostopēju taksi.Aizveda līdz caurlaidēm, par velti, protams.Un tad ar ļooti daudzām mašīnām, no kuru šoferiem izpelnījos dīvainus skatienus par neatturamo galvas klanīšanos un mirklīgu ieslīgšanu sapņos, es vienpadsmitos beidzot biju mājās.

Pēc pāris stundu miega sākās pats interesantākais.Indivīds, kas ar mani pat godīgi nesveicinājās, piedāvā pārtraukt klusēšanu. Par to, ka kaut kas tāds pastāv, es uzzināju tikai tajā brīdī.But what so fucking ever. Actually, kind of nice.