Laikam jau loģiski, ka jāmaina tas savā dzīvē, kas neļauj mainīt citas lietas. Pat ja tas ir mīlēts, pierasts, ērts.

Tā vienkārsi, vienā naktī satiku mammu, parunājāmies un atkal viss tapa skaidrs.Visi attaisnojumi vienkārsi atrisinājās sekundes laikā, jo saskatīju, ka patiesībā man neko no tā visa nevajag, ka tā arī ir daļa no problēmas - tā vide.Diemžēl skaidrība nepadara neko vieglāku, tikai apsola, ka tas viss beigsies un nav mana vaina.

Es sevi biju tik drausmīgi pakārtojusi, un nesapratu, kapēc es tā nevaru padzīvot, ka biju pilnā pārliecībā, ka jāiet pie terapeita.Tik ļoti pati sevi biju ievedusi ilūzijās un atrunās.

Vismuļķīgākā liekas tā fāze, kad lēmums jau ir pieņemts, bet vispirms ir jāsagatavo kaut kādi apstākļi tā izpildīšanai, lai pēc tam nebūtu neērti. Bet vai melot ir labāk kā mocīt ar patiesību?

Es ceru, ka mani sapratīs. Jūtas jau nekur nezūd, tikai ieiet citā gultnē, un sāk ietekmēt par daudz. Tajās labi paslēpties no visa, diemžēl arī no bailēm, kas jāpārvar, lai augtu.