Ja es dabūtu ko gribētu, es nezinātu, ko ar to iesākt. Tāda viena liela fantāzija,ka es spētu dzīvot pilnīgi viena un būtu laimīga, ja vien man būtu suns, ar kuru aizvietot vajadzību pēc dzīvības blakus un neierobežoti resursi un pašas rokām iekārtots miteklis. Bet tad es tā arī laikam nosēdetu glaudot suni visu dienu blenžot sienā un fantazējot, nevis darot visas tās brīnišķīgās un interesantās lietas, ko man šķiet, ka es tad varētu. Droši vien izietu svaiga gaisā tikai suni pastaidzināt.

Jo atklāti sakot, es visu ko velos varu darīt arī tagad, ar tiem pašiem ierobežotajiem resursiem, ja vien to prātīgi sadala, bet viss galu galā nonāk pie tā, ka gribu tikai fantazēt. Vai lasīt. Iebēgt savā galvā.
Un vienmēr es sevi pārliecinu, ka lai arī ko es sāktu radīt, tam beigās nemaz nebūs nekāda pielietojuma un visticamāk es to nometīšu malā, tieši pirms pabeigšanas un tas kļūs par krāmu.

Tātad, tam uz ko es esmu spējīga es esmu par slinku. Tam, ko es gribu es nesaskatu jēgu.

Kur lai rauj motivāciju?