| hip, hip, pī, pī... |
[27. Jun 2006|09:09] |
|
Eh šodien tikai reāli sāku domāt, kā aizkļūt līdz tai hipiju nometnei. Vispirms apskatījos, cik tālu atrodas Madona.. 3 stundu brauciena attālumā turklāt bussi iet tik reti un naudas arī nav un rīt jāfilmē masāža.. Nu sanāk, ka laikam šodien ne, bet nu vajadzēt kādu dien tur aizdoties, kā gan citādi.. nu rītvakar varbūt un ta visu pie viena- hipiji, valdnieks.. no mandonas līdz aizkrauklei daudz tuvāk. |
|
|
| |
[27. Jun 2006|14:51] |
Ak vai, kā viss ir piegriezies, visa kā tik dauz un tomēr nekā... brīnišķā zupa...
nekā, kas iedveosmotu uz brinumu darbiem, kas sirdij liek sisties strajāk, bet ikdienība- vai viņa ir pūļu vērta.. kam tas viss jūklis ar rūpēn, darbiem darīšanām. Nu protams kad kaulainā ar izskapti, nostājas blakus tad sāku drebēt un trīcēt, ka baigi mirt negribās, bail, bet nu vai tad tas ir rādītājs.. nu ir droši vien. Tiešām gribas dzīvot, bet tā pa īstam DZĪVOT!! un kas gan ir dzīve, bez patiesām jūtām,.. tukša rosība, nesaturīga ralitātes pārmainīšana, kā lielā noliktavā, nēsāt kastes no viena gala uz otru. Nu nēs tomēr ticu, ka būs reiz pienāks tas brīdis, kad satikšos ar tevi un sevi. |
|
|
| |
[27. Jun 2006|16:00] |
|
normālie cilvēki, piedodiet- es negribēju jūs apvainot vai kā citādi pāri nodarīt- kaut arī man tieši jūsu normālība liekas šausmīgi nenormāla un atbaidoša. Būt tādam kā jūs- tā man ir traģēdija. Būt vienam nenormālajā normālība arī traģēdija. Gribu mājās. Mīlestības ilgojos. Dikti jau veinkārši šķiet, bet nu redz ka nav vis. Ir dzejnieki, kas pārstājuši mīlestības dzejoļus nu sākuši pornostāstiņus rakstīt. Arī viņi saka ka viss eso ļoti vienkārši. Cilvēkam septiņas pamatčakras. Visām būtu jādarbojas. Bet ja ir tikai viena atvērta- tad pirmā čakra- kas atrodas starp kājām- izdzīvošanas enerģija, otrā mazliet zem nabas seksi un baudas, trešām saules pinums vara, stāvoklis sabiedrībā. un tikai ceturtā krūšu kurvja centrā ir mīlestības čakra. Čakra kā centrs, kā kā kustīgs enerģiju virpulis, kā nemitīga dzīvības avots. Ja mīlestības energīju esmu sajutis, tad mūžam ilgošos pēc tās- un nekad neapmierināšos ar tikai vienas enerģijas plūsmu. VIsam līdzsvarā jābūt- var taču mīlēt ar visām septiņām... Esmu redzējis tos kas pārāk ar garīgumu aizrāvušies, izkaltuši, nonīkuši, kā pagrabā dīgstoši stādi. Būtnes, kas zemās enerģijas nepazīst, bet ar augstām jau ari nekas prātīgs sen kā nav. Bēdīgs skats uz tādiem. Tāpat uz veselīgiem jākļiem, kas to vien zin kā vienu gaļasgabalu rīvēt peret otru- paskatoties viņu acīs- šausmas pārņem, kāds tukšums. Tad nu normāls būtu tāds, kurš apveinojos sevī visus spēkus, un dzīvo pilnīgi. Tiekšanās pēc pilnības. Tā kā faktiski gribētu būt normāls, - būt visos līmeņos. Nu ir visādi jogi kas meditē, bet ari tas viss nav priekš manis. Man mīlestība, dzīve un pašrealizācija tomēr ir otrs civlvēks. Senās tautas pazina pavisam citu mīlestību- krieviski to dēvēja- obožestļeņije. Latviski varētu būt dievišķošana. Un vai tas nebūtu skaisti, dievišķot vienam otru- pacelt tādos augtumos- viens otram būt par dieviem. Protams visu dievu tēvs tikai priecātos, viņs tak mūs tādus radīja. Kāpēc būt tādos aizmirstības murgos jādzīvo. eh. |
|
|
| |
[27. Jun 2006|16:21] |
|
normālie cilvēki, piedodiet- es negribēju jūs apvainot vai kā citādi pāri nodarīt- kaut arī man tieši jūsu normālība liekas šausmīgi nenormāla un atbaidoša. Būt tādam kā jūs- tā man ir traģēdija. Būt vienam nenormālajā normālība arī traģēdija. Gribu mājās. Mīlestības ilgojos. Dikti jau veinkārši šķiet, bet nu redz ka nav vis. Ir dzejnieki, kas pārstājuši mīlestības dzejoļus nu sākuši pornostāstiņus rakstīt. Arī viņi saka ka viss eso ļoti vienkārši. Cilvēkam septiņas pamatčakras. Visām būtu jādarbojas. Bet ja ir tikai viena atvērta- tad pirmā čakra- kas atrodas starp kājām- izdzīvošanas enerģija, otrā mazliet zem nabas seksi un baudas, trešām saules pinums vara, stāvoklis sabiedrībā. un tikai ceturtā krūšu kurvja centrā ir mīlestības čakra. Čakra kā centrs, kā kā kustīgs enerģiju virpulis, kā nemitīga dzīvības avots. Ja mīlestības energīju esmu sajutis, tad mūžam ilgošos pēc tās- un nekad neapmierināšos ar tikai vienas enerģijas plūsmu. VIsam līdzsvarā jābūt- var taču mīlēt ar visām septiņām... Esmu redzējis tos kas pārāk ar garīgumu aizrāvušies, izkaltuši, nonīkuši, kā pagrabā dīgstoši stādi. Būtnes, kas zemās enerģijas nepazīst, bet ar augstām jau ari nekas prātīgs sen kā nav. Bēdīgs skats uz tādiem. Tāpat uz veselīgiem jākļiem, kas to vien zin kā vienu gaļasgabalu rīvēt peret otru- paskatoties viņu acīs- šausmas pārņem, kāds tukšums. Tad nu normāls būtu tāds, kurš apveinojos sevī visus spēkus, un dzīvo pilnīgi. Tiekšanās pēc pilnības. Tā kā faktiski gribētu būt normāls, - būt visos līmeņos. Nu ir visādi jogi kas meditē, bet ari tas viss nav priekš manis. Man mīlestība, dzīve un pašrealizācija tomēr ir otrs civlvēks. Senās tautas pazina pavisam citu mīlestību- krieviski to dēvēja- obožestļeņije. Latviski varētu būt dievišķošana. Un vai tas nebūtu skaisti, dievišķot vienam otru- pacelt tādos augtumos- viens otram būt par dieviem. Protams visu dievu tēvs tikai priecātos, viņs tak mūs tādus radīja. Kāpēc būt tādos aizmirstības murgos jādzīvo. eh. |
|
|