| |
[27. Jun 2006|14:51] |
Ak vai, kā viss ir piegriezies, visa kā tik dauz un tomēr nekā... brīnišķā zupa...
nekā, kas iedveosmotu uz brinumu darbiem, kas sirdij liek sisties strajāk, bet ikdienība- vai viņa ir pūļu vērta.. kam tas viss jūklis ar rūpēn, darbiem darīšanām. Nu protams kad kaulainā ar izskapti, nostājas blakus tad sāku drebēt un trīcēt, ka baigi mirt negribās, bail, bet nu vai tad tas ir rādītājs.. nu ir droši vien. Tiešām gribas dzīvot, bet tā pa īstam DZĪVOT!! un kas gan ir dzīve, bez patiesām jūtām,.. tukša rosība, nesaturīga ralitātes pārmainīšana, kā lielā noliktavā, nēsāt kastes no viena gala uz otru. Nu nēs tomēr ticu, ka būs reiz pienāks tas brīdis, kad satikšos ar tevi un sevi. |
|
|
