| 1:36a |
turpnajums
..Šodien - tagad - pateicu tev šīs dienasgrāmatas adresi. Tātad tu zināsi ko esmu domājis sava neprāta mēnesī.
Vai nu esmu brīvs no tevis? Nē, bet ir atskārsme, ka es negribu būt nākamajā krātiņā.
Dzīve kļūst bezgala mokoša, ja sieviete, kas tev ir svarīgāka par visu, tavu dzīvi padara nevis skaistu un harmonisku, bet nožēlojamu. Vai tiešam es aizgāju no ģimenes, mājas, bērniem...stabilitātes un uzticības par labu tam, lai plēstu sevi gabalos? ja veids kādā es tev pierādu savu uzmanību ir uzbāzīgs un uzbrūkošs priekš tevis, bet varbūt tava atbilde, ja tu to nebremzētu būtu ārišķīga un sekla prieks manis?
Ja nu tu man esi atsūtīta kaut kam citam, nevis tam. lai mēs būtu kopā? Fakts vien, ka mēs saprotam viens otru no pus vārda, ka mēs nolasam otra domas, un vienlaicīgi daram lietas, kas attiecas vienam uz otru nozīmē, ka mēs harminizējam viens ar otru. Tas nenozīmē, ka mums ir sex, pienākumi, laime, ģimene vai jebkas cits... mums nav PIENĀKUMA būt kopā. Un iespējams, ka tā ir pirmā un galvenā kļūda, kas ir iegājusies manā galvā atrodot tevi un saprotot šīs lietas, kas varbūt notiktu ar 100 citiem cilvekiem, tikai mums nav bijušas iespējas vai veiksmes no visiem tiem, kas mums blakus atrast pareizo sevis dubultnieku.
Mums galu galā pastāv bezjēgā daudz atšķirību, ko nosaka vecums, dzimums, ieradumi un vide mums apkārt. Mēs kā dumjas mušas koncentrējamies uz to "ak cik mēs vienādi", bet tam nav nozīmes. Sadzīvē tas neko nenozīmē, ka mēs abi neizmazgāsim zobus vai negribēsim slaucīt galdu vai mazgāt trauku....ka mēs abi būsim nikni un nīgri uz otru.Mūsu negatīvā līdzība būs vēl šausmīgāka, jo iestāsies reizē un būs par vienām un tam pašām lietām...un pa tēmu.
Ko es gribu pateikt. Ka nebūtu gudri koncentrēt uzmanību uz kaut kādu īpašību vai to kopu, kas ir baigi krutās un nu tik mēs esam dvēseļu radinieki. Tas nav vairāk stulbi, kā izlikties to neredzot. Bet tas nav pasaules pamats. Pamats būtu saskarsmes saskaņa. Vienas puses velme kaut ko dot un otras puses šo lietu saņemt. Nav jābūt līdzībai starp divām pusēm. Ir jābūt tam ko matemātikā sauktu par komplementārām daļām. Abola 2 pusēm, nevis vienkārši vienādām pusītēm, Mēs esam pēdējie.
Kas no tā izriet. Ka tev ir jāatmet sava iedoma, ka es varētu būt džeku džeks, jo mēs tik līdzīgi tiekam ar lietam galā un es atbilstu tavam čeklistam par to kādam džeku džekam ir jāizskatās...Precīzāk - ne viss atbilsts, bet ir gažas ļoti pieņemamas lietas, un pārējās patīkami kontrastē ar citam attiecībām, kas var būt pieredzētas citos apstākļos.
Līdzīgi man ir beidzot blakus cilvēks, kas visu nesaprot otradāk, kas nelabām nenoniecina, necenšas aizsargāt savu sabradāto pašcieņu ar skarbiem uzbraucieniem un pārmetumiem, pārmetumiem... Pārmetumi ir beigušies. Iespējams, ka pat rodas kaut kāda trausla sapratne...ko es gribu iemainīt pret ko citu?..
Daudz sarakstīts vai ne?
Nezinu vai tas, kas notiek ir pareizi. Es pats tevi lūdzu kontrolēt laukumu, jo es to nedaru.
Tu to dari lieliski. Tu neļauj man aiziet par tālu un nelaid sev tuvāk, bet es laikam negribu spēlēt iespējamo varoni.
Es izmisīgi domāju par to, ko man šis modelis atgādina un kurā vietā agrak es to esmu redzējis tieši tādā paša veidā un izpildījumā....Tas bija mans iepazīšanās modelis ar manu sievu. It kā jā, un tajā pašā laikā nē tam, kas notika. Ilgi gadi ar daļēju piekāpšanos, daudzkartējām padosanām, neskaidrībām, un nenoteiktībām par to kas, kur, kad un kapēc notiks...
Kā vārdā es vēlos iebraukt velreiz šajā purvā.
Es tevi atradu kā meiteni, kas nespēlē spēles. Kas ir tieša un godīga. Kas peld kopā ar straumi un ļaujas notikumiem, kas notiks tādi vai citādi.Tu man biji vajadzīga priekš tam, lai es varu pateikt ko es domāju..Man liekas, tev par godu es varu tik tieši pateikt uz papīra visu ko domāju, ko jūtu...bez kompleksiem vai aizspriedumiem. Es pazudu, kad tu vairs nerunāji un kad atgriezos tu biji mana visa :) Es ļoti mīlēju to, ka arī tu runāji ko domāji...paralēles ar sievu. Arī viņu es iepazinu brīdī, kad viņa jutās ļoti vāja..tas bija alterēts dvēseles stāvoklis, kas man viņā patika. Kāpēc es iedomājos, ka tā nebija ar tevi pavasarī? Es zinu, ka nav godīgi ko es te rakstu un domāju. Es gribu salauzt to, ko mēs uzmanīgi un rūpīgi esam būvējuši.. manuprāt pēdējo 6 mēnešu laikā.
Es gribu harmoniskas, nevis mokošas attiecības, bet apzinos, ka harmonija nāk no katra sirds un ja nav , tad arī nevar būt.
Tev nav jāpamet savas esošas attiecības un pa galvu kaklu jāmetas glābt to, kas šeit grūst un mainās. Varbūt nemaz nemainās.
Vienkārši nepieciešama skaidrība. Saskaņa un Harmoinija. Mes uz to neejam ar savām attiecībām. Vai ne.
Nebēdā par saistītajām pusēm no mūsu attiecībām. Tas neskar profesionālo daļu. tas saglabā to, ka 1x men mēs sarakstam vizmaz 1 mailu nākamos 10 gadus.
Solījumi ir jāizpilda. Tas ir vairāk nekā mirkļa iedomas. Tas mūs padara kaut cik vērtīgus, vismaz savās, ja ne citu acīs.
Ar labu nakti. |
| 8:31a |
..
Informācijas vakuma apstākļos domas klīst pa pasauli dažādos virzienos un katrā var atrast pamatojumu un skaidrojumu ko gan es domāju un ko es gribu.
Šajās stundās es 10 reiz paspēju sabēdāties, ka viss var apstāties un sapriecaties, ka nav par ko pārzīvot. Tu ļauj man darboties vakumā - maigi noaidot katru manu mēģinājumu salikt visu pa plauktiem. Tu noraidi pārmetumus, ka esmu tev vienaldzīgs ar tābu pašu centību kā manus mēģinājumus tuvoties. Tu pieklājīgi turi mani orbītā, bet neļauj tuvoties vai attālināties. Tu pat esi ar mieru uz upuriem, ja izliekas, ka es varu aizlidot...Bet ja mēs lidosim orbītā pārāk ilgi, es aizlidošu apzināti, lai izvairītos no šīs graujošās nenoteiktības sajūtas. Un zini kā var izjaukt līdzsvaru starp 2 sistēmām, kam ir iestājies savstarpējā līdzsvaa stāvoklis? - Iesaistot 3-šo sistēmu.
Jebkurš no mums var sagraut dumjo nekatro stāvokli ar 3šā cilvēka palīdzību, kas visticamāk sagraus jebkuras attiecības un to iespējamību.
Uz to es virzos. Viens zvans. Viena saruna. Viss beidzies...Tomēr es vilcinos? Kapēc?
Ir bezgala grūti atteikties no sapņa vai iedomas par to, kādas VARĒJA būt manas ar tevi attiecības. Sapņi par ideālo sievieti, kas balstās citiem sapņiem vai iedomām par otru cilvēku. Ir tikai viens fakts par to, ka mēs uzminam viens otru. Pārejais ir iedomas. Par to, ka tu mazgāsi manas zeķes, ka es salabošu tavu gultu vai tamdzīdzigi. Nekur tas nav bijis apsolīts. Neviens no mums nezina kāds otrs iz sadzīvē. Uz ka pamata mēs būvējam sapni par ideālo otro pusi. Uz citu sapni kas sapņots bērnība un kur mēs tagad mēģināsim iestūkāt viens otru? Cik dumji. Mēs a priori sevi ieliekam neveiksminieku pozīcijā. Mēs labprātīgi piesakamies uz otra iedomu tēla lomu. Tātad piesakamies to otru sāpināt. 6 mēneši hormonu laiks un tad 12 gadi rūgtuma un pārmetumu.
Tas ir tas, ko es domāju, kad tevis nav blakus.
Šis no abiem stāstiem - rožainā un bēdīgā - diemžēl izskatās pēc tā, kurš ir patiesība.
Neturi mani lūdzama orbītā. Es negribu nevienu sāpināt. Es visu laiku kādu sāpinu un to negribu.
Tu uz 1 sekundas 10 daļu vari pieļaut domu, ka tas, kas šeit ir rakstīts ir patiesība.
Palīdzi mums attālināties. Tā tu vari apliecināt, ka esi gatava upuriem manis dēļ. Turot mani orbītā, tu uzskatami demonstrē, ka esi egosite, kas domā par savu komfortu.
Vai es pats esmu tas, kurš upurē vai egoists?
Egoists. Pie tam totāls. Es gribu sakārtot savu vidi, lai tur vai kas.
Cilvēks var palīdzēt citiem tikai tad, ja pats ir saskaņā ar sevi. Tagad tāds es neesmu. |