saskarsme

Es uzrakstu mazāk kā domāju. Vienmēr.
Galvā tūkstošiem lietu, ko pateikt, un, tik pat daudz ko noklusēt.
Nav jau nekas svarīgs ko stāstīt.
Vienmēr jūtos krietni mazāka, jaunāka, bērnišķīgāka šajā saskarsmē. Tas mani pārsteidz, mulsina un slepeni iepriecina. Es jau gadiem zinu, kā tas notiek, bet katru reizi pati sevi pārsteidzu.
Es neko nespēju dot. Mans pienesums ir apaļa nulle. Ja citkārt es cilvēkiem varu ko iemācīt, palīdzēt, utt, ted te es nevaru neko, jo pati jūtos kā bērns.
Un cik gan ilgi vēl tā jutīšos?