Es uzrakstu mazāk kā domāju. Vienmēr.
Galvā tūkstošiem lietu, ko pateikt, un, tik pat daudz ko noklusēt.
Nav jau nekas svarīgs ko stāstīt.
Vienmēr jūtos krietni mazāka, jaunāka, bērnišķīgāka šajā saskarsmē. Tas mani pārsteidz, mulsina un slepeni iepriecina. Es jau gadiem zinu, kā tas notiek, bet katru reizi pati sevi pārsteidzu.
Es neko nespēju dot. Mans pienesums ir apaļa nulle. Ja citkārt es cilvēkiem varu ko iemācīt, palīdzēt, utt, ted te es nevaru neko, jo pati jūtos kā bērns.
Un cik gan ilgi vēl tā jutīšos?
Izrādi skatoties, ar tekstiem par asins dzeršanu, es domāju par nakti, kurā pastarpināti citam, runājām par to, ka uzbudinoši ir seksa laikā just asins garšu uz lūpām. Izrāde ne par to tēmu, bet es lielākoties par seksu domāju.
Tu runāji. Es klausījos. Es daudz klausījos un daudz dzirdēju. Un tik daudz no teiktā es "dzirdu" ikdienā. Piemēram, zemenes ēdot.
Cita atmiņu dūmaka.
Izstādes atklāšana, daudz cilvēku, tumša telpa. Svešinieki visapkārt. Liela vēlēšanās patikt tiem, kuri ir svarīgākie un tuvākie. Lai arī apziņas skaidrība, ka es noteikti neesmu tā, kurai jāiepatīkās, jo tam nav nozīmes. Es esmu tikai acumirklis un tikai šodiena/vakars. Bet vēlme patikt, nesarūgtināt, neapkaunot... tā mazāka nekļūst, lai arī prāts strādā skaidri.
---
Cita satikšanās. Katrs no mums ir aizņemts ar kādu. Pārņem liela vientulības sajūta, jo zinu, ka viss tagad būs savādāk. Tajā pat laikā ir arī liels prieks, ka būs labi. Ja ne man ar kādu, tad otram ar kādu citu. Ir jābūt. Tas tiek klusībā novēlēts. Tas ir pelnīts, gaidīts un, es tam dodu savu domu svētību.
Šķiet, ka kaut kas ir izbeidzies. Kāds posms ir pagājis un palicis kā vēsture.
... bet tas ir tikai mirkļa iespaids. Pēc gadiem ir skaidrs, ka šī grāmata ir biezāka un jālasa to būs ilgāk. Nekas nebeidzas tik vienkārši.
Es pa laikam atceros dažādas nebūtiskas lietas, ko tik pat ātri cenšos izslaucīt no apziņas, lai tās nesarežģītu ikdienu.
***
Neatceros, kā pēc pasākuma nonācām dzīvoklī. Šķiet, ka bija kaut kāda čakarēšanās ar mājas ārdurvīm. Tad bija doma, kā neuzmodināt pārējos. Jutos pārāk nesvarīga/nederīga/neiederīga, lai varētu cerēt, ka kāds mani pieņemtu par īstenību. Gribējās uzvesties ļoti klusu.
...
No rīta, izejot no dzīvokļa bija pārsteigums - daudz sniega. Biju ģērbusies savai ikdienai neatbilstoši, gribēju atbilst kam citam, ne sev. Krāsojusies neatbilstoši sev... un viss ne pēc sevis. Bet sajūtas bija kā pašai. Bija auksti. Bija viegls drebulis, arī morāls. Un tad ļoti gribējās patikt. Izmisīgi gribējās.
Vēlāk bija tēja. Šķiet - zaļā tēja ar citronu. Un sarunas, stāsti no pagātnes. Mājas sajūta. Un drebuļi par nezināmo un nesaprotamo savā prātā.
Jau gadiem, atverot soc.portālu un redzot saņemtu jaunu vēstuli no viņa, iestājas patīkama panika. Paātrinās elpošana, pulss noteikti kļūst divreiz ātrāks, vēders apmet kūleni un prāts strādā īpašā režīmā. Tas viss ilgst dažās sekundes pirms tiek atvērts ziņojums. Un tad, neatkarīgi no satura, iestājas miers. Vēl viss ir kārtībā. No attāluma vēl neesam aizmirsuši par otru.
Ar sms un zvaniem panika ir krietni lielāka. Ja zvanītu prezidents, tas mani atstātu vienaldzīgu, bet te...
Gadiem tā.
Es ļoti reti pirmā uzsāku komunikāciju. Ne tāpēc, ka vienalga vai negribu. Bail, ka viņam tas sagādā vairāk sāpes kā prieku un, ka es daru pāri.