|
[Sep. 22nd, 2005|09:51 am] |
Šodien es gribētu, lai es būtu lauku mājās, kas smaržo pēc rudens. Savākt visādus garšaugus un kaltēt. Jā, un vēl atrast kalmes. Lai tiktu tām klāt, man būtu jābrien ar basām kājām ledusaukstā ūdenī. Un tad manas pēdas būtu sārtās, nosalušas un Tu atnāktu ar manu segu, nu to, ar ko parasti guļu pa dienu, ietītu mani kā kūniņu. Tad mēs uz mūrīša izkaisītu kalmes un vārītu liepziedu tēju. Protams, ka kaķis arī murrātu uz mūrīša, jo to paredz lauku skati. Un tad es paņemtu iesmu, sadurtu desiņas, un skatītos, kā tauki pil uz sarkanām malkas pagalēm, atstājot tur tūlīt zūdošus, uz mirkli melnu pleķus. Tu paņemtu ketčupu un es teiktu - nevajag, ketčups sabojā ēdienu, bet Tu - beidz, mēs viens otru tik dauz esam sabojājuši, ka ketčups vairs neko nemainīs. |
|
|
|
[Sep. 22nd, 2005|08:59 pm] |
ziniet kāda ir sajūta, kad sēdi uz celma, tā kā tagad, ka vienkārši nepiecelies un neej mājās.kāpēc nav tā, ka var iziet un būt jau mājā. nē, vēl kaut kur jābrauc. tā nav godīgi. teica mārtiņš brencis, paredzot to, kas drošvien pēc kāda laika notiks tas, kas notiks. tā tik tiešām nav godīgi. bet, ja viss notiktu tā, kā ir godīgi, tad nerastos nekā jauna. jo jaunrade ir kaut kāds disharmonijas rezultāts, jūtu un iespēju sadursme.
labi, čau
p.s. astma man šodien apsolīja parādīt pipuku |
|
|
|
[Sep. 22nd, 2005|10:57 pm] |
un atkal man ir mazliet bail. ziņkārīgās bailes. tā, ka ļoti gribās ar mēli pieskarties nosalušam durvju klinģim tik ātri, lai mēle nepiesaltu. gribās, bet Tu zini, ka kaut par sekundi piesals. tās pēcsajūtas būs ilgi. tāpat kā pēc krampjiem. jā man kājās krampji ir bijuši tikai kādas 3 reizes mūžā, bet just to pēc tam vēl var trīs dienas. un piektdien bija - brīdī, kad Tev pie labās rokas divi visu laiku skaļi skūpstās un pie kreisās rokas viens grimst dziļā, neizbēgamā depresijā. man tik ļoti gribējša smieties par to, cik tas viss tomēr kopā ir smeldzīgi. ik smeldzīgi, ka ķermenis pats liek pātrauk par to domāt, uzsūtot tās drausmīgās sāpes. |
|
|