Teikto papildina E.Blanka raksts „Vēl un vēlreiz” (Dz.Atb., 28.6.17. Nr. 49):
Latvijas līdz šim vēl nebija. Bija latviešu tauta, izturīga un panesīga, kalpināta no vācu muižniecības saimnieciski un no Krievijas politiski kulturāli. Pirmo verdzību latvieši sajuta vairāk, otro mazāk. Latvietis bija sen, kamēr zaudējis savu patstāvību (…) Viņš gribēja zemes stūrīti un ar to latvieti varēja apmierināt uz visiem laikiem. Viņš savus bērnus jau bija labi izskolojis, inteliģence un turība ar katru gadu auga, bet kultūrtautas pirmā pazīme - politiskās patstāvības prasība, latviešos neattīstījās. Taisni otrādi – latvietis kļuva par pasaules pilsoni, kuram vienalga, kur viņš strādā, priekš kā viņš strādā, un ko tas strādā.
Neskaitāmu inteliģentu armija aizplūda uz Krievijas muižām, fabrikām, zemstēm (pašvaldību iestādēm U.Ģ.), skolām (…) Latvietis nav jutis organisku sakaru ar Latviju. Nav viņam pilsoņa jūtu un nekādu saišu (…) Lielajā „tēvijā” latvietis pratis materiāli iekārtoties un, būdams bez kaut kādiem nacionāliem ideāliem, viņš savu dzīves uzdevumu ir arī piepildījis. Latvietis, būdams inteliģents, pavēlnieks un vadons, vēl arvien ir tikai kalps. (…) latvietis ir nolīdis sāņus un pazaudējis pat tiesības apziņu. Cik liels, cik liels ir pagātnes lāsts!
Fragments kopēts no Ulda Ģērmaņa grāmatas „Zināšanai”, kas izdota 1985. gadā Stokholmā.
Tags: Uldis Ģērmanis, latvietis, valsts