: Uzaicinājums
Fr. Brīvzemnieks
Rota 1885. g. № 36.
Nodarbojoties ar mūsu tautas dziesmām, kas, daudz darbīgiem krietniem tautiešiem līdzstrādājot, sasūtītas Maskavā iz Latvijas malu malām, atronam dažas labas tumšas vietiņas, kas nav vairs īsti saprotamas, tādēļ kā mūslaiku bērnam jau diemžēl daudzkārt sveši, nezināmi tautas senā dzīve, tautas senais gars vai prāts. Bet izzināt, izprast un izskaidrot šos tumšumus ļoti derētu, tikpat zinības, kā arī mūsu tautas labā. – Dažas no grūti saprotamām, tumšām tautas dziesmām un diezgan izskaidrojās caur tautas veclaiku IERAŽĀM, tā sauktām ļaužu “māņu ticībām” jeb, kā daži saka, veciem Latviešu tautas “tikumu likumiem”, kas vēl šur tur ļaudīs uzglabājušās. Tādas veclaiku ieražas arī tādēļ gaužām ievērojamas un krājamas. Priekš kāda laika šo rindiņu rakstītājs jau skubināt skubināja tautiešus, kam rūp tauta un zinība, lai tie nepamestu šo krāšanas darbu nedarītu; dažs labs svarīgs teicams sūtījums, ko tas ar lielu paldies saņēmis, liecina, ka viņa draudzīgs aicinātāja vārds nav bijis saucēja balss tuksnesī. Bet ar padarītu šim brīžam vairs nepietiek. Lai sakrātās tautas dziesmas varētu drukai, kā klājas, tuvināt, vajadzētu, ļoti vajadzētu, vēl krāt Latviešu veco ieražu, “māņticību”, veco “tikumu likumu” aprakstus, kur vien tie būtu uzglabājušies – vai nu pašā dzīvē, vai arī tikai uzticīgā atmiņā. Īpaši derētu un lūgšus lūgtu sīki un uz matu tā, kā tas tautā vēl tagad iraid, vai reiz bijis, uzzīmēt un zem manas adreses laipni un drīz piesūtīt iz Latvijas dažādiem apgabaliem ieražu aprakstus, kas zīmējās uz vecām Latviešu KĀZĀM, KRISTĪBĀM un BĒRĒM; aprakstus, iz kuŗiem jo gaiši varētu redzēt, kā mūsu tēvu tēvi svinējuši JĀŅUS, īpaši JĀŅU VAKARU, veļu jeb gariņu laiku (“Iļģus”), bluķu vakaru, Ziemas svētkus, Lieldienu, Jurģus un citus svētkus gadskārtā; aprakstus, kas izstāstītu, kādas ieražas veciem Latviešiem bijušas, vai gabaliem vēl tagad iraid, dažādus darbus (zemkopības vai mājkopības, lopkopības, zvejas, biškopības un citus darbus) strādājot – iesākot un beidzot, kā par piem. sējas, pļaujas vai zvejas sākumā, apkūlās, lopus pirmo reiz pavasarī ganos vai arī zirgus pieguļā dzenot, pirmo vagu arot un tā daudz vēl. Protams, ka visas šīs ziņas, kam lielu lielais svars priekš tautas senlaiku dibinātāja un tautas gara kopēja, var krāt un sūtīt tikpat mācīts, kā arī maz mācīts tautietis. Tās vislabākās, vistīrākās Latviešu tautas garamantas esmu dabūjis visvairāk no maz nepareizi sarakstīts; vai viņš smuki saskrīvēts, vai kaut kā uz papīra lupatiņa, pat ar zīmuli, uzzīmēts – tas viss viena alga. Sen jau zināms, ka rupjā pelēkā uzvalkā daudz reiz krietnāks, skaidrāks tautas vīrs, ne kā smalkos, gludenos svārkos. Šis tautas vīra krietnums, skaidrums, ne tas smalkums, gludenums krīt svarā. No šā tautas vīru krietnuma, skaidruma īpaši ceru, ka arī šis mans uzaicinājums, tāpat kā senākie, nepaliks bez celmiem.
Mana adrese tā pate senā: В г. Москву, в Московскую 1. гимназию, у Пречистенских ворот, в 1. гимназию, учителю Ф. Я. Трейланду.
Fr. Brīvzemnieks
Rota 1885. g. № 36.
Nodarbojoties ar mūsu tautas dziesmām, kas, daudz darbīgiem krietniem tautiešiem līdzstrādājot, sasūtītas Maskavā iz Latvijas malu malām, atronam dažas labas tumšas vietiņas, kas nav vairs īsti saprotamas, tādēļ kā mūslaiku bērnam jau diemžēl daudzkārt sveši, nezināmi tautas senā dzīve, tautas senais gars vai prāts. Bet izzināt, izprast un izskaidrot šos tumšumus ļoti derētu, tikpat zinības, kā arī mūsu tautas labā. – Dažas no grūti saprotamām, tumšām tautas dziesmām un diezgan izskaidrojās caur tautas veclaiku IERAŽĀM, tā sauktām ļaužu “māņu ticībām” jeb, kā daži saka, veciem Latviešu tautas “tikumu likumiem”, kas vēl šur tur ļaudīs uzglabājušās. Tādas veclaiku ieražas arī tādēļ gaužām ievērojamas un krājamas. Priekš kāda laika šo rindiņu rakstītājs jau skubināt skubināja tautiešus, kam rūp tauta un zinība, lai tie nepamestu šo krāšanas darbu nedarītu; dažs labs svarīgs teicams sūtījums, ko tas ar lielu paldies saņēmis, liecina, ka viņa draudzīgs aicinātāja vārds nav bijis saucēja balss tuksnesī. Bet ar padarītu šim brīžam vairs nepietiek. Lai sakrātās tautas dziesmas varētu drukai, kā klājas, tuvināt, vajadzētu, ļoti vajadzētu, vēl krāt Latviešu veco ieražu, “māņticību”, veco “tikumu likumu” aprakstus, kur vien tie būtu uzglabājušies – vai nu pašā dzīvē, vai arī tikai uzticīgā atmiņā. Īpaši derētu un lūgšus lūgtu sīki un uz matu tā, kā tas tautā vēl tagad iraid, vai reiz bijis, uzzīmēt un zem manas adreses laipni un drīz piesūtīt iz Latvijas dažādiem apgabaliem ieražu aprakstus, kas zīmējās uz vecām Latviešu KĀZĀM, KRISTĪBĀM un BĒRĒM; aprakstus, iz kuŗiem jo gaiši varētu redzēt, kā mūsu tēvu tēvi svinējuši JĀŅUS, īpaši JĀŅU VAKARU, veļu jeb gariņu laiku (“Iļģus”), bluķu vakaru, Ziemas svētkus, Lieldienu, Jurģus un citus svētkus gadskārtā; aprakstus, kas izstāstītu, kādas ieražas veciem Latviešiem bijušas, vai gabaliem vēl tagad iraid, dažādus darbus (zemkopības vai mājkopības, lopkopības, zvejas, biškopības un citus darbus) strādājot – iesākot un beidzot, kā par piem. sējas, pļaujas vai zvejas sākumā, apkūlās, lopus pirmo reiz pavasarī ganos vai arī zirgus pieguļā dzenot, pirmo vagu arot un tā daudz vēl. Protams, ka visas šīs ziņas, kam lielu lielais svars priekš tautas senlaiku dibinātāja un tautas gara kopēja, var krāt un sūtīt tikpat mācīts, kā arī maz mācīts tautietis. Tās vislabākās, vistīrākās Latviešu tautas garamantas esmu dabūjis visvairāk no maz nepareizi sarakstīts; vai viņš smuki saskrīvēts, vai kaut kā uz papīra lupatiņa, pat ar zīmuli, uzzīmēts – tas viss viena alga. Sen jau zināms, ka rupjā pelēkā uzvalkā daudz reiz krietnāks, skaidrāks tautas vīrs, ne kā smalkos, gludenos svārkos. Šis tautas vīra krietnums, skaidrums, ne tas smalkums, gludenums krīt svarā. No šā tautas vīru krietnuma, skaidruma īpaši ceru, ka arī šis mans uzaicinājums, tāpat kā senākie, nepaliks bez celmiem.
Mana adrese tā pate senā: В г. Москву, в Московскую 1. гимназию, у Пречистенских ворот, в 1. гимназию, учителю Ф. Я. Трейланду.