Asinsdziesma

no Veneras šonakt tumšzeltains vējš,
sabrucis niknumā, nespēkā cēlies.
es būšu tam
ārprātīgs kailums,
ielipis rokās,
un zobena dzēliens
tieši zem sirds,

es būšu -
greizi izvītā balsī
ar kliedzieniem sevi
debesīs sviežot,
par visu, kam nebūt un
visu, kas nolemts
par skumju pasauli kļūt,

ar tumšzelta balsīm, ar
vēja saltumu skrienot aiz
Veneras gaismām,
kur tukšums aicina un
kaila bezgalība mirdz.

vēl vienu
matu vijumu uz spilveniem
un vēl reizi
mīlēt, kamēr beidzas,
kamēr atkal no jauna.
es redzēšu jūniju ejam gar logu,
un tad jau septembris pie
novembra krūtīm,
un tad jau pievēršu durvis
it kā noticis nebūtu
gluži nekas, it kā
jūnijs manā ziemā
nepāriet.

varu vien laimīga būt, ka
mani laiks tāpat kā
tevi mīl
mūžīgi, mūžīgi
mūžos arvien