| man patika tas, ko šodien iemācījos.
es vienmēr domāju par to līdzību ar sējēju, kad viņš sēja graudus un daži nokrita uz ceļa (un putni tos apēda), daži uz akmeņiem (kur tiem nebija sakņu, un tie nokalta), daži ērkšķos (kur ērkšķi viņus nomāca) bet daži labā zemē (un nesa daudz augļu). Un vienmēr man bija jājūtās kā starp ērkšķiem, kas tika skaidrots ar visādām pasaules rūpēm un raizēm, kas nomāc visu un tas ko Dievs saka, man kļūst nedzirdams, vai arī nekādīgi vairs neietekmē. ganrīz kā ērkšķi saauguši ausīs. bet šodien, es beidzot zinu ko darīt, kad jūtos kā ērkšķos sapinusies, tas ir rakstīts Bībelē - 1. Pētera vēstulē 5:6,7 "Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums."
man atliek vienkārši būt atklātai pret Dievu un darīt zināmu Viņam visu, kas piepilda manu prātu, un Viņš ne tikai uzklausa, Viņš gādā. Arī tagad, kad man jābrauc projām no visa drošā un stabilā, jāsaka čau visiem draugiem un ģimenei, visām mīļākajām vietām, darbiņiem un nedarbiņiem. Šīs visas domas vairs nepārņem manu galvu kā drudzis, jo es zinu, ka Dievs par mani gādā. Es varu būt droša, ka arī skumjas nespēs mani sakaut un nogāzt zemē! |