nu ja, viss nāk un aiziet tālumā.
esmu laimīga, jo man bija iespēja redzēt neredzētās krāsās Liepājas jūru. Tas bija tik skaisti, tikai mani trulie pirkstinji neko nespēj paveikt, lai to iemūžinātu. ehh.. nu neko nopūtos un turpināju priecāties, tā krāsa - IDEĀLA bija!
priecājos satikt Guntaru Vadoni - jocīgi, ka tāda pat sajūt kā satiekot Eriku. Man likās ka es runāju ar Eriku, tikai bija mazliet lielāka distance un tāds kautrīgums, bet es braši centos to pārvarēt.
un man patikās pastaigāties pa LIEPĀJU, vienai pašai un laimīgai. Beigās es apmaldījos jo aizgāju kaut kur pa Riepu ielu, bet tomēr ceļš atradās.
vēl es esmu laimīga, jo man bija sarunas ar Omīti un Opīti. Eh... kā es viņus mīlu. cik daudz es vēl gribētu no viņiem mācīties un dzirdēt. Tas ir tik brīnišķīgi, kādi viņi abi ir. un vinji tik smieklīgi palikuši. visu laiku smejās un jokojās, man likās, ka mans opītis ir tāds puisis manā vecumā un omīte meitene manā vecumā... bija jautri, kā mēs kūlām saldo ēdienu ar urbjmašīnu, jo opītim tas tā tuvāk sirdij, nekā tas mikseris :)) he he.
bija dikti forshi tajā Priekulē un Liepājā.
gribās atkal.