šis posts ir par griķu meiteni - reiz es satiku griķu meiteni, bet viņa vēl nezināja, kāda jēga no griķiem, un godīgi sakot, arī man nebija ne mazākās nojausmas par tiem. Atklāti sakot, mums negaršoja griķi.

 Un griķu meitene pārcēlās dzīvot uz Rīgu - viņa bija vēl tik jauna, bet Rīga bija nežēlīga un brīžiem salta, aukstiem pirkstiem tā tvēra pēc visa, kas svaigs, jauns, nenonēsāts - pēc griķu meitenes. Griķu meitenei nebija viegli sargāties iz Rīgas saltā tvēriena, brīžiem bija sajūta, ka tā jau ir uzvarējusi, ka elpas vairs nepietiek! Ak, jel! Tā iesaucās viens, otrs, un arī trešais piebiedrojaas šim saucienam - ak, jel! Griķu meitene bija laimīga meitene, par spīti tam, ka dzīvošana sākumā bija diezgan sabiedriska, tomēr viņa atrada kopīgu valodu ar................. desu... un arī ar dažiem cilvēkiem - Vilīti, trepēm un arbūziem (daži no minētajiem nav cilvēki!). Līdz beidzot viens vakars, kļuva par īpašu vakaru - vakars kā jau parasts - Anšpēteros (pirms tie beidza eksistēt), šoreiz bija jārunā, jārunā un jārunā. Un griķi kļuva par uzticamiem sabiedrotajiem, šai, nu jau griķu meitenei! Kad skumji, saki savam mīļajam draugam - še tev griķi! un viņš sapratīs, ka nav nemaz tik ļauni. Ka viņš nav viens!

 Še jums griķi, mīlīši!

un priecīgus svētkus griķu meitenei!