bija kora mēģinājums, kas nez kapēc notika telpās, kuras ļoti izskatijās pēc slimnīcas konferenču žales. bet vēlāk izrādijās, ka esmu savā skolā. un tad es izskrēju un paslēpos. vēl dzirdēju kā kāds meklē un sauc mani. bet es iegāju klasē un skatījos kaut kādu vecu krievu filmu. vairs neatceros, kā to sauca, bet zinu, ka vispār tā patika. tikai šis bija tāds jocīgs variants. un tad pēkšņi attapos mācību stundā, kur divi mani klasesbiedri uzstājās un viens no viņiem dziedāja līdzīgi kā Manu Chao. un mājasdarbs bija izpildīts uz saskaņotā paziņojuma lapām.
tādi lūk jocīgi sapņi...nez kapēc tādus vienmēr atcerās līdz pēdējam sīkumam?

un vēl, interesanti zināt kādā krāsā nākamreiz pēc mazgāšanas būs drēbes, kurai klāt ķērusies ome. jaunākais - no gaiši smilšu brūna uz maigi zaļganu toni... nē, nu it kā jau smuki....

iešu mājās nošauties. un tad rīt atkal nākšu uz darbu. atdzimusi no jauna. tīra, smuka un asprātīga