nu nekā nevar darīt. un žurnāls ar pazudis. vai varbūt smadzenes beidzot pārkarsušas...

vērojot sauvus vecākus..nez kas notiks ar mūsu sapņiem un plāniem pēc divdesmit gadiem. kādi tie izskatīsies. skaļāk vai klusāk mēs ceram ka tie būs tikpat glancēti kā žurnālos. tikai labāki. tikai pareizāki. tā kā mēs būsim izdomājuši.
taču..kāda ir tava nākotnes vīzija. un nesaki, ka tādas nav. šā vai citādi, bet gan jau ka ir...
un nav obligāti to man zināt. iespējams mani tas visdrīzāk nemaz neinteresē, ja vien tajā nav kāda nozīmīga loma arī man. tā vienmēr.
ai!...drīz atgriezīšos jaunības trauksmainajā ikdienā, kur vienīgās nopietnās saistības saucās "darba līgums"...