šorīt autobusā pie vidējām durvīm kreisajā pusē apakšējā logā Sals bija atstaajis savu pašportretu. eleganti.
šorīt saule izkāpa no koku zaru gultas aiz daugavas degoša, sarkana kā lava. ilgi skatījos. apžilba acis.

sals sasaldējis laiku. nu tas vakarā spalgi skan. un sāpīgi. kapēc vienmēr vakaros sāp visvarāk?

[esmu palaidusies slinkumā. un visvairāk uz domāšanu, uz sevis saprašanu. tapēc tagad, es pati sevi saprotu vismazāk. un man tas sāk traucēt.]

saņemos! tagad. tieši šajā mirklī. un aizslauku sāpes un skumjas. un iemetu tās sārtā. uz neatgriešanos.

un vēl...dabā nav tukšuma. ja kaut kas aiziet, tad tā vietā drīz vien būs kas jauns.