cik daudz un cik ļoti var aizvainot tuvu cilvēku ar vārdiem - mans kauns par tevi, man kauns par tavu rīcību, es gribu noslēpt to, ka mūs vispār kaut kas saista!
tie ir skarbi, ļoti skarbi un aizvainojoši vārdi. bet tie bija un vēl joprojām ir patiesi.
tikai tagad kad tie ir izteikti, parādās bailes, par šo vārdu sekām.
muļķīgi?! varbūt. bet pārāk ilgi aizturētas dusmas, kauns , pazemojums un daudz kas cits, var atklāties negaidīti un iespejams visnepiemērotākajā brīdī.
un pēc tam ir sekas
nu jā, un cik daudz tad mēs viens otram drīkstam teikt patiesību? kurā bŗidī ir tā robeža, kād jāsaka STOP! nē, tālāk vairs nedrīkst! un tad atliek tikai melot vai neteikt neko.
nezinu
var jau būt ka viss būs kārtībā. patiesībā- noteikti būs. vismaz ārēji.
vismaz līdz nākamajai šādai sarunai.
un tas laikam atkal ir skumīgi