shodien nav mana veiksmīgākā diena. no rīta pēc darba gaidīju mikriņu pusstundu, bet kad tas atbrauca,atcerējos, ka man jāiet uz citu pusi. luksoforos dega sarkanā gaisma. un man atkal atteica darba intervija. sasodīts. netieku prom no šī darba. un lai padarītu savu dzīvi vēl rožaināku, pieteicos vēl uz papildusslodzēm,kas man finansiāli ir absolūti neizdevīgi:)
toties tagad esmu viena pati mājās, ar datoru un Cesaria Evora:) un es ēdu saldējumu un domāju, kā lai vārdos ieterpj to kā izskatā omītes dārzs.

skaisti. uz melnās zemes guļ violetizilas plūmes, saules gaisma rotājas bumbierkoka lapās. uz kāpnēm nokritusi jau nosarkusi vīnogulāju lapa. tas nav dārzs, par kuru raksta stila žurnālos, tam ir savs, savdabīgs, pat nedaudz mežonīgs izskats. cita pasaule, kuru netraucē ne ielas trokšņi, ne apkārtejas daudzstāvu mājas.
kaut kā neveikli šis teksts sanāca, bet dārzs vienalga izskatās skaisti.
un man vienalga ir nedaudz skumji.