| 2:55p |
Vieta kur piedzimt un nomirt
Jūra ir tik milzīga un neizdibināma,
Katrs vilnis ir neatkārtojams, tāpat ka cilvēki.
Ari cilvēki ir ka liela jūra,
Viņi nāk un iet,
Dažreiz tie pārveļas tev paari,
Un aprok zem savu domu smaguma.
Tu mēģini bēgt, taču nespēj,
Jo atpakaļ plūstošā straume tevi velk tālāk no krasta.
Cik daudzu dzīvības tā ir aiznesusi,
Cik daudzus nogalinājusi?
Tomēr man viņa patīk,
Klausīties nakts vidū tās viļņu čukstos.
Naktī jūra mazliet biedējoša un noslēpumaina,
Zudušo cilvēku dvēseles pastaigājas pa tās baltajiem viļņiem,
Ja ieklausies var dzirdēt viņu soļus.
Cik skaista ir jūra vētrā,
Tā plosās un aprij visu, kas traucē,
Nekas nespēj tai traucēt,
Vējš atsizdamies pret kāpām auro skaļā balsī,
Iedvesdams cilvēkiem bailes.
Pie jūras es esmu puteklis, maziņš un ievainojams,
Jebkurā brīdī tā var mani aiznest nezināmā tālumā,
Prom no mājām,
Taču jūra mani mīl, tāpat kā es viņu.
Pie jūras es vēlos nomirt. |
| 2:55p |
Oda dzejolim
Dzejolim jānāk no sirds
To nevar izspiest kā sulu
No sažuvuša citrona
Tam jādzīvo tevī
Dienu dienā tas urbj tavu galvu
Līdz tu padodies
Un kārtējo reizi
Pie pildspalvas ķeries
Nepretojies,
Ļaujies tā dvesmai pārņemt tevi
Tajā tu atspoguļo sevi
Nebaidies nepretojies
Dzejolis tev pāri nedarīs
Viņš nav suns,
Tevi neēdīs
Ņem pildspalvu un raksti
Saki ko tu jūti,
Par ko domā
Un ko mīli
Bet tu jau neatzīsies
Neteiksi taisnību,
Tu labāks izliksies
Taču dzejolis gan nemelo,
Tas ir tavs dvēseles spogulis
Tajā tu nespēj noklusēt priekus un sāpes
Tur tu izraudi visu.
Saki to ko gribi pateikt citiem
Tādēļ saņemies un pie pildspalvas ķeries
Kamēr vēl tas ir tevī
Iedod kādu daļu no tā arī citiem
Varbūt kādu tas mainīs,
Vai kāds to dzirdot smaidīs
Nesatraucies ja tevi nesapratīs
Un ja sapratīs,
Tad tāpat nepariezi
Bet vai tas ir svarīgi?
Galvenais ir pateikt ko tu gribi
Un atvieglot savu sirdi
Izsviest visu kas ir sakrājies,
Varbūt kādam tas iepatiksies |