bettyboob -

kad jau ceturto stundu sēdi kamanās, slīdot caur lielo balto skaistumu ko pamazām pārklāj tumsa, un kreisajā pusē riet saule, bet no labās ceļam pārskrien briežu pāris, tajā ceturtajā stundā ķermeni pārņem atslābums (jei, vairs neklab zobi), domas izšķīst suņu ķepiņu ritmā, un es pati kļūstu par ķepiņām un sniegu un to skrienošo briežu pāri.
Vairs nav nekā lieka un traucējoša.
Taču kam man nācās iet cauri, lai atbrīvotos no liekā un traucējošā:
pārvarēt siltās midziņas vilkmi,
nevarēt noturēt suņus un viņos sapīties,
nevarēt iedabūt enkuru zemē un karāties striķos mēģinot noturēt suņus,
šļūkt sāniski apgāztās kamanās, dabonot mutē un degunā sniegu,
pārbumsīties pāri upītei par mileni neiegāžoties tajā,
drebināties un klabināt zobus, sēžot kamanās sakritušajā sniegā,
mēģināt panākt pajūgu skrienot ar apledojušiem zābakiem, nesaprotot kāpēc kājās svins
Bez tam es nemaz nebiju pajūga vadītājs, bet tikai pasažieris, bremze (ja jābremzē tad man jāmetas uz sāniem ar visām kamanām), fotogrāfs, smagums (par daudz, tāpēc man brīžiem nācās skriet aiz pajūga) un pēc nepieciešamības arī suņu atpiņķerētājs.
Atbraucot mājās, uzzināju, ka ir -16C.
Jā, un ceptupeļi sen nebija tik labi garšojuši.