Melnkalne. With jeep can. We have jeep!
Oct. 18th, 2016 | 11:35 am
No:: san
Serbijas - Melnkalnes robežu šķērsojām jau pavēlā pēcpusdienā bet vēl nebijām izdomājuši, kur nakšņot. Izvēle bija starp airbnb vietu dziļi mežonībā un booking.com istabu dziļāk iekšā Melnkalnē. Ļoti gribējām palikt airbnb, jo apraksts un bildes solīja mājiņu kalnos ar skatu uz ieleju un nelielu ezeru. Taču hosts nesūtīja apstiprinājumu un mēs devāmies diezgan ekstrēmā braucienā pa kalnu ceļiem uz ciematu Kolasin, kas atrodas 1000m augstumā pie Tara upes. Ekstrēmā tāpēc, ka auto ik pa brīdim skaļi pīkstēja un pa priekšu mums nesās streipuļojošs džips ar tālajām gaismām. Vai es jau teicu, ka ceļš veda pa kalnu serpentīniem? Iemaldījāmies mazā pilsētiņā, kur, neskatoties uz vēlo stundu, ielas bija pilnas ar cilvēkiem, suņiem un auto. Neviens no tiem nedeva mums ceļu, bet mums tas bija jādod visiem. Viens kļūdains pagrieziens un nabaga pīkstošais auto bija spiests rāpties augšā pa pilnībā vertikālu ielu.
Kad beidzot nonācām vajadzīgajā ciemā, apmaldījāmies arī tur, jo montenegrīni nav draugos ar google kartēm un precīzu adrešu viņu mājām neesot. Stop the car, my friend will go look for you!, pavēlēja hosts. Kad bijām atrasti, hosts mums ielēja rakiju un teica tostu "All is well that ends well". "Friends", kurš nerunāja angliski, apstiprinoši piebilda "Živeļi!". Starp citu, tā rakija man sadziedēja Serbijas kalnos sabeigto kāju, cita izskaidrojuma nav brīnumaini ātrajai atlabšanai.
Nākamajā dienā tomēr gribējām doties uz iepriekš noskatīto mājiņu kalnos. Taču pa nakti šai vietai bija parādījusies pirmā atsauksme ar tēlainu šausmpilnu aprakstu par to, kā sava mašīna jāatstāj pilsētā un jākāpj svešā džipā un jākratās nezin kur nekurienē. Tikmēr hosts atbildēja uz mūsu ziņu īsi un pārliecinoši: "With jeep can. We have jeep. Welcome!"
Kad beidzot nonācām vajadzīgajā ciemā, apmaldījāmies arī tur, jo montenegrīni nav draugos ar google kartēm un precīzu adrešu viņu mājām neesot. Stop the car, my friend will go look for you!, pavēlēja hosts. Kad bijām atrasti, hosts mums ielēja rakiju un teica tostu "All is well that ends well". "Friends", kurš nerunāja angliski, apstiprinoši piebilda "Živeļi!". Starp citu, tā rakija man sadziedēja Serbijas kalnos sabeigto kāju, cita izskaidrojuma nav brīnumaini ātrajai atlabšanai.
Nākamajā dienā tomēr gribējām doties uz iepriekš noskatīto mājiņu kalnos. Taču pa nakti šai vietai bija parādījusies pirmā atsauksme ar tēlainu šausmpilnu aprakstu par to, kā sava mašīna jāatstāj pilsētā un jākāpj svešā džipā un jākratās nezin kur nekurienē. Tikmēr hosts atbildēja uz mūsu ziņu īsi un pārliecinoši: "With jeep can. We have jeep. Welcome!"