Burdams neuzbursi
Apr. 7th, 2015 | 05:22 pm
No:: san
Šajās Lieldienās visbiežāk skandinātais teikums ir "Ko pats uzbursi, tas būs!"
Tas ir citāts no kādas modes dāmas sludinājuma Feisbukā. Viņa mēģina pārdot "nenospodrinātu pērli paradīzes stūrītī", kas patiesībā ir saimniecība sliktā stāvoklī spoku ciematā netālu no Lauziņām. Tikai jāpacenšas, jāpadarbojas, jo atmosfērs ir! Nepateica tik, ka ir arī bērnudārza gruveši, veikala rēgs ar izsistiem logiem un vienīgā daudzstāvene, kuru apdzīvo rajona bandīti.
Tā nu Lieldienās būrāmies cik spējām. Nokrāsojām olās, uzcepām keksu, lējām bērzu sulas pudelēs ar rozīni un cukuru. D. jau bija uzbūris pašceptu maizi un paštaisītu alu, kā arī iedēstījis baziliku, puravus, baklažānus. Ar brišanu pāri ledainai upītei un laušanos caur brikšņu biezokņiem, aizbūrāmies līdz Mežuplejām - 70. gadu hipiju un disidentu komūnas mājām turpat netālu no spoku ciema. Ļoti skaista, īsta un vientuļa māja ar aizslēģotiem logiem un tukšu pagalmu ar slieteni un pirtiņu. Nedaudz pacenšoties varēja uzburt "atmosfēru" kāda te bija pirms 40 gadiem, kad visi sasēdās slietenī un dzēra tēju, vai pliki dejoja Jāņu naktī ap milzu uguni, vai cepa maizi un brūvēja alu.
Vietējā spoku ciemā uz daudzstāvenes vraka jumta stāvēja vientuļš bandīts un pīpēja. Kad drūmā vieta palika aiz muguras, nopriecājos un nodomāju, cik labi pie zemes notur pavisam parastas sīpolmizās krāsotas olas, pašcepta maize un paštaisīts alus. Un nemaz nevajag nekādas izdomātas pērles.
Tas ir citāts no kādas modes dāmas sludinājuma Feisbukā. Viņa mēģina pārdot "nenospodrinātu pērli paradīzes stūrītī", kas patiesībā ir saimniecība sliktā stāvoklī spoku ciematā netālu no Lauziņām. Tikai jāpacenšas, jāpadarbojas, jo atmosfērs ir! Nepateica tik, ka ir arī bērnudārza gruveši, veikala rēgs ar izsistiem logiem un vienīgā daudzstāvene, kuru apdzīvo rajona bandīti.
Tā nu Lieldienās būrāmies cik spējām. Nokrāsojām olās, uzcepām keksu, lējām bērzu sulas pudelēs ar rozīni un cukuru. D. jau bija uzbūris pašceptu maizi un paštaisītu alu, kā arī iedēstījis baziliku, puravus, baklažānus. Ar brišanu pāri ledainai upītei un laušanos caur brikšņu biezokņiem, aizbūrāmies līdz Mežuplejām - 70. gadu hipiju un disidentu komūnas mājām turpat netālu no spoku ciema. Ļoti skaista, īsta un vientuļa māja ar aizslēģotiem logiem un tukšu pagalmu ar slieteni un pirtiņu. Nedaudz pacenšoties varēja uzburt "atmosfēru" kāda te bija pirms 40 gadiem, kad visi sasēdās slietenī un dzēra tēju, vai pliki dejoja Jāņu naktī ap milzu uguni, vai cepa maizi un brūvēja alu.
Vietējā spoku ciemā uz daudzstāvenes vraka jumta stāvēja vientuļš bandīts un pīpēja. Kad drūmā vieta palika aiz muguras, nopriecājos un nodomāju, cik labi pie zemes notur pavisam parastas sīpolmizās krāsotas olas, pašcepta maize un paštaisīts alus. Un nemaz nevajag nekādas izdomātas pērles.