(no subject)
Oct. 10th, 2006 | 06:16 pm
No:: san
Sāk līt un visi papagaiļi meklē kur paslēpties.
Ložņāju internetā, mēģinot sameklēt mums jaunu dzīvokli. Vajag pietiekami lielu, lai var izmitināt visus tos trakos, kas sapirkušies biļetes, lai brauktu pie mums ciemos. Janvārī un februāri būs pieci ciemiņi un man ir smagas (un cerīgas) aizdomas, ka tas būs briesmīgi jautri :) Dzīvoklī jābūt vismaz divām istabām, jo mūsu milzīgajām personībām katrai vajag savu telpu :) Vannai arī jābūt, lai Ikings var mērcēties. Un skatam pa logu, lai bezmiega naktīs var skaitīt krītošas lidmašīnas (joprojām nepazīstu dienvidu puslodes zvaigznājus).
Nevaru sagaidīt piektdienu, kad brauksim uz Puerto Madryn skatīties vaļus, pingvīnus un jūras lauvas :) Tas ir pusArgentīnu uz leju (diez cik sanāk pitonu) un jābrauc tikai 16 stundas. Ikings nirs okeānā, bet es tikai paskatīšos, jo baidos no šitām dzelmēm, kur nav ko elpot.
Pat jocīgi, ka var būt tik labi. Man patīk pilnīgi viss. Kā sandales plīkšķ pret ielas flīzēm un suņi ar zilajām sniegainajām acīm, un ka gaiss ir silts un mīksts. Katru dienu ķeru kaifu mācoties spāņu valodu - pilnīgi žēl, ka nodarbība ilgst tikai trīs stundas, varētu vēl divreiz tik. Zinu, ka te neiztikt bez ceļojuma bezrūpības eiforijas, bet ne tikai. Vienkārši, atšķirībā no Latvijas, te nav tās vispārējās īgnuma un neapmierinātības atmosfēras.. Nemanu, ka kāds briesmīgi burkšķētu un sūdzētos par grūto dzīvi, nu izbļaustās un izniknojās, protams, par stulbo valdību un augstajām cenām un iet uzdzīvot uz kafūzi bariņā ar visiem draugiem un radiem. Gribu piesūkties ar šo mentalitāti kā Vecvīģebu dēle.
Ložņāju internetā, mēģinot sameklēt mums jaunu dzīvokli. Vajag pietiekami lielu, lai var izmitināt visus tos trakos, kas sapirkušies biļetes, lai brauktu pie mums ciemos. Janvārī un februāri būs pieci ciemiņi un man ir smagas (un cerīgas) aizdomas, ka tas būs briesmīgi jautri :) Dzīvoklī jābūt vismaz divām istabām, jo mūsu milzīgajām personībām katrai vajag savu telpu :) Vannai arī jābūt, lai Ikings var mērcēties. Un skatam pa logu, lai bezmiega naktīs var skaitīt krītošas lidmašīnas (joprojām nepazīstu dienvidu puslodes zvaigznājus).
Nevaru sagaidīt piektdienu, kad brauksim uz Puerto Madryn skatīties vaļus, pingvīnus un jūras lauvas :) Tas ir pusArgentīnu uz leju (diez cik sanāk pitonu) un jābrauc tikai 16 stundas. Ikings nirs okeānā, bet es tikai paskatīšos, jo baidos no šitām dzelmēm, kur nav ko elpot.
Pat jocīgi, ka var būt tik labi. Man patīk pilnīgi viss. Kā sandales plīkšķ pret ielas flīzēm un suņi ar zilajām sniegainajām acīm, un ka gaiss ir silts un mīksts. Katru dienu ķeru kaifu mācoties spāņu valodu - pilnīgi žēl, ka nodarbība ilgst tikai trīs stundas, varētu vēl divreiz tik. Zinu, ka te neiztikt bez ceļojuma bezrūpības eiforijas, bet ne tikai. Vienkārši, atšķirībā no Latvijas, te nav tās vispārējās īgnuma un neapmierinātības atmosfēras.. Nemanu, ka kāds briesmīgi burkšķētu un sūdzētos par grūto dzīvi, nu izbļaustās un izniknojās, protams, par stulbo valdību un augstajām cenām un iet uzdzīvot uz kafūzi bariņā ar visiem draugiem un radiem. Gribu piesūkties ar šo mentalitāti kā Vecvīģebu dēle.