(no subject)
« previous entry | next entry »
Feb. 28th, 2010 | 10:53 pm
Pilnīgi sviestainas brīvdienas. Uzrakstīt tāpat neko nevaru un nezinu kāpēc. Iespējams tāpēc, ka negribas dīlot ar pagātni, gribas to atstāt kur ir un skatīties tikai uz priekšu. Nekādu turpu šurpu. Bet varbūt šis uzdevums ir jāuztver kā iespēja pielikt punktu. Stāsts kā punkts, kodolīgs un īss. Short and sweet.
Es negribu nekādu memļakošanos un saldsērīgu siekalu laistīšanu. Gribu tikt skaidrībā ar saviem patterniem un palīdzēt arī viņai. Tagad ir tā, ka es to varu. Esmu stipra, un tas ir tāds spēks, kas neizsīkst pēc pirmā krasā kāpuma, jo ir īsts. Tas nāk no mana kodola. Tas, kas notika Japānā ir tas, ka sabruka ilūziju pasaule. Zaudējot attiecības un kontaktu ar visu to, ko biju iedomājusies kā savas identitātes daļu, kļuva skaidrs, ka tas nav pa īstam. Un ka es nezinu kas ir pa īstam. Sakura laiks - kā simbols vēlmei noticēt par visām varītēm. Jo ļoti gribas. Jo ir rozā un tik skaisti. Lietus sezonas laiks - vienmuļa nespēšana izkustēties no vietas, apaugšana ar pelējumu, ieslēgšanās istabā un kanji mācīšanās kā vienīgais gaismas stars uz patiesību. Svara zaudēšana kā simboliska lieko identitātes slāņu zaudēšana. Tad izraušanās uz brīdi atpakaļ bijušajā ādā tikai lai saprastu, ka tā vairs neder (ēzeļa āda) un izmisīga cenšanās dabūt to atpakaļ (mēģinājums atgūt svaru). Tad skaistais rudens ar košajiem hachiya augļiem un spēka pieplūdumu. Jauns dzīvoklis, jauns darbs. Baies dzīvot vienai un bailes no maniakiem, kas sadaā gabalos gaijin meitenes un paslēpj tās vannās, kas pilnās ar smiltīm.
Simboliski - rudens ir laiks, kad es jūtu savu iekšējā avota spēku. Bet tad pēķšņi to zaudēju, pienāk ziema. Dienasgrāmatas ieraksti kļūst aizvien retāki un aprautāki. Es raudu. Es saprotu, ka attiecības ar vīru ir beigušās, viņš nav mani sagaidījis. Pasaule kļūst par kristāla lodi, kas ar milzu spēku tiek triekta pret klinti un sašķīst miljons lauskās. (kā Labirinta ballē - es varu tikai noskatīties un pēc tam saprotu, ka tāpat kā filmā - pati saplēsu šo bumbu, jo sapratu, ka tā ir neīsta - sviests
Anyway, ziema ir auksta, es nopērku biezo futonu un slēdzu kondicionieri uz vissiltāko režīmu. drēgnums ir pretīgs, man ir auksti un vientuļi. Atbrauc vīrs un tētis ar lieliem rupmaizes un speķa klaipiem (tētim lidosta likts iekosties rupmaizē, jo japāņi nav ticējuši, ka tā tiešām ir maize). Mēs kopā braucam ar šinkansenu uz kjoto, es aizvedu savus vīriešus pie zelta tempļa, par ko skaistāku grūti iedomāties.) tas ir noslēgts aplis - esmu atdevusi dārgāko, kas man ir, un lepojos ar to. bet ne jau to viņiem vajag. ne jau upuri un visa atdošanu. Ziema - futoni, santa krausi, sakē un gaļas sautējumi ar sēnēm. fuji pilnmēnesī un milzu buda. sirds, kas slīkst tamagawā - pēdējās atvadas no ilūzijām. un mājupceļš ar sirds kaisīšanu pāri visai eirāzijai. Tagad es zinu, ka tā nav jādara, Sirds ir jāpatur sev pašai nevis jaatdod svešiem.
Secinājumi:
dziļi simbolisks ceļojums zemapziņā meklējot savu patību atsakoties no ilūzijām, patterniem, idealizācijas un sapņiem.
Es negribu nekādu memļakošanos un saldsērīgu siekalu laistīšanu. Gribu tikt skaidrībā ar saviem patterniem un palīdzēt arī viņai. Tagad ir tā, ka es to varu. Esmu stipra, un tas ir tāds spēks, kas neizsīkst pēc pirmā krasā kāpuma, jo ir īsts. Tas nāk no mana kodola. Tas, kas notika Japānā ir tas, ka sabruka ilūziju pasaule. Zaudējot attiecības un kontaktu ar visu to, ko biju iedomājusies kā savas identitātes daļu, kļuva skaidrs, ka tas nav pa īstam. Un ka es nezinu kas ir pa īstam. Sakura laiks - kā simbols vēlmei noticēt par visām varītēm. Jo ļoti gribas. Jo ir rozā un tik skaisti. Lietus sezonas laiks - vienmuļa nespēšana izkustēties no vietas, apaugšana ar pelējumu, ieslēgšanās istabā un kanji mācīšanās kā vienīgais gaismas stars uz patiesību. Svara zaudēšana kā simboliska lieko identitātes slāņu zaudēšana. Tad izraušanās uz brīdi atpakaļ bijušajā ādā tikai lai saprastu, ka tā vairs neder (ēzeļa āda) un izmisīga cenšanās dabūt to atpakaļ (mēģinājums atgūt svaru). Tad skaistais rudens ar košajiem hachiya augļiem un spēka pieplūdumu. Jauns dzīvoklis, jauns darbs. Baies dzīvot vienai un bailes no maniakiem, kas sadaā gabalos gaijin meitenes un paslēpj tās vannās, kas pilnās ar smiltīm.
Simboliski - rudens ir laiks, kad es jūtu savu iekšējā avota spēku. Bet tad pēķšņi to zaudēju, pienāk ziema. Dienasgrāmatas ieraksti kļūst aizvien retāki un aprautāki. Es raudu. Es saprotu, ka attiecības ar vīru ir beigušās, viņš nav mani sagaidījis. Pasaule kļūst par kristāla lodi, kas ar milzu spēku tiek triekta pret klinti un sašķīst miljons lauskās. (kā Labirinta ballē - es varu tikai noskatīties un pēc tam saprotu, ka tāpat kā filmā - pati saplēsu šo bumbu, jo sapratu, ka tā ir neīsta - sviests
Anyway, ziema ir auksta, es nopērku biezo futonu un slēdzu kondicionieri uz vissiltāko režīmu. drēgnums ir pretīgs, man ir auksti un vientuļi. Atbrauc vīrs un tētis ar lieliem rupmaizes un speķa klaipiem (tētim lidosta likts iekosties rupmaizē, jo japāņi nav ticējuši, ka tā tiešām ir maize). Mēs kopā braucam ar šinkansenu uz kjoto, es aizvedu savus vīriešus pie zelta tempļa, par ko skaistāku grūti iedomāties.) tas ir noslēgts aplis - esmu atdevusi dārgāko, kas man ir, un lepojos ar to. bet ne jau to viņiem vajag. ne jau upuri un visa atdošanu. Ziema - futoni, santa krausi, sakē un gaļas sautējumi ar sēnēm. fuji pilnmēnesī un milzu buda. sirds, kas slīkst tamagawā - pēdējās atvadas no ilūzijām. un mājupceļš ar sirds kaisīšanu pāri visai eirāzijai. Tagad es zinu, ka tā nav jādara, Sirds ir jāpatur sev pašai nevis jaatdod svešiem.
Secinājumi:
dziļi simbolisks ceļojums zemapziņā meklējot savu patību atsakoties no ilūzijām, patterniem, idealizācijas un sapņiem.