Kā pateicoties ebrejiem drēgns vakars tapa par karstu!
Aug. 25th, 2010 | 11:50 pm
Es ilgi nesapratu, kas mani dzen ārā lietū un vējā. Tomēr bija skaidrs, ka jāiet ir, savādāk nevar. Drīz vien, nosalusi un jau diezgan saskumusi, mēģināju ievilināt sevi gaišās kafejnīcās kārdinot ar siltu kakao un spēcinošu vīnu. Iegāju pie Bernāra, iznācu jau ar priecīgāku prātu.
Turpinot ceļu, nonācu pie Nabaklab, kur pie ieejas pulcējās glīti ebrejiska izskata ļaudis. Izrādās, spēlē klezmeru grupa! Patīkamu nojautu pārņemta, gāju iekšā un biju tieši laikā uz zviedru-ebreju grupas Zimmes koncerta sākumu. Ar vārdu "zimmes" man nav pašas labākās asociācijas, pateicoties restorāna Šalom dīvainajam šī ēdiena izpildījumam, tomēr grupa bija superīga.
Viņi savērpa tik varenu jautrību, kāda sen nebija manīta nevienā no Rīgas pasākumiem. Un arī pašiem bija acīmredzami priecīgi, jo puiši spēlējot smaidīja un lēkāja tā, ka štrumbantes vien staipījās. Lieki piebilst, ka neiztika bez līksmām dejām. Uz šo gabalu mani uzlūdza jaunēklis, kas nepārprotami izskatījās pēc Izraēlas vēstniecības apsardzes darbinieka. Kronis visam bija Havanagīla, kad vispirms visi dejoja aplītī, bet pēc tam ķēdītē skrēja cauri visām Nabaklab telpām. Varat iedomāties ko tādu Rīgas centra klubā?
Uz beigām es jau biju pavisam sasildījusies un priecīga. Tad vēl atcerējos, ka drīz jāpošās uz Izraēlu - jāaizved noklīdusī Taim - un sapriecājos vēl vairāk. Un, starp citu, rīt šī pati grupa spēlēs ielās kaut kur ap Staciju.
Turpinot ceļu, nonācu pie Nabaklab, kur pie ieejas pulcējās glīti ebrejiska izskata ļaudis. Izrādās, spēlē klezmeru grupa! Patīkamu nojautu pārņemta, gāju iekšā un biju tieši laikā uz zviedru-ebreju grupas Zimmes koncerta sākumu. Ar vārdu "zimmes" man nav pašas labākās asociācijas, pateicoties restorāna Šalom dīvainajam šī ēdiena izpildījumam, tomēr grupa bija superīga.
Viņi savērpa tik varenu jautrību, kāda sen nebija manīta nevienā no Rīgas pasākumiem. Un arī pašiem bija acīmredzami priecīgi, jo puiši spēlējot smaidīja un lēkāja tā, ka štrumbantes vien staipījās. Lieki piebilst, ka neiztika bez līksmām dejām. Uz šo gabalu mani uzlūdza jaunēklis, kas nepārprotami izskatījās pēc Izraēlas vēstniecības apsardzes darbinieka. Kronis visam bija Havanagīla, kad vispirms visi dejoja aplītī, bet pēc tam ķēdītē skrēja cauri visām Nabaklab telpām. Varat iedomāties ko tādu Rīgas centra klubā?
Uz beigām es jau biju pavisam sasildījusies un priecīga. Tad vēl atcerējos, ka drīz jāpošās uz Izraēlu - jāaizved noklīdusī Taim - un sapriecājos vēl vairāk. Un, starp citu, rīt šī pati grupa spēlēs ielās kaut kur ap Staciju.