Ceļojums mākoņos
May. 23rd, 2009 | 10:41 am
Evai šausmīgi sāp galva, bet man augstuma slimība izpaužas kā nekontrolējamas miega lēkmes - ja trīs minūtes nosēžu nekustoties, mana galva nekavējoties ieslēdz gulēšanas režīmu. Vēl ļoti gribas "kaut ko garšīgu" un visgaršīgāk par visu pasaulē šķiet churros - eļļā vārītas un cukurā apvārtītas mīklas standziņas. Churros izdodas dabūt tikai vēlu vakarā - pilsētiņā Tekila, jā, tajā pašā, kur ražo maģisko dziru. Esam uzbraukuši 3000 metru augstumā, bet līdzi nav nevienas pašas kokas lapas, ar ko ārstēties, un, kā zināms, nekas cits īsti nepalīdz.
Ceļā redzam apaļu piramīdu, kas, par laimi ir maza un nekaitīga un nesmird pēc asinīm; punainu vulkānu vārdā Tekila, nebeidzamus agavju laukus, lielos kaktusus, glītus ciemus, kas izskatās kā uzpindzelēti. Naktī debesis ir melnas un samtainas, ar milzīgām spožām zvaigznēm. Un nav pazīstamo zvaigznāju, kas palīdzētu nodibināt draudzīgas attiecības ar lielo nezināmo. Mēģinu atrast Dienvidu krustu, to vienīgo atceros no Argentīnas.
Nekāda īpaša plāna mums nav, vienkārši braucam. Vienīgais, ko daram noteikti - pa lēto iepērkam apgleznotus traukus un krāsainu tekstilu Tonalā, kas ir Meksikas pirkt-un-pārdot Meka un kur var dabūt visu sākot no āža kājas (autobusu šoferu iecienīts vadības paneļa aksesuārs) līdz 4metrīgai Godzillas statujai. Apstājamies ciemos, kas šķiet vēl miegaināki par mani, kur ēdam un dzeram koka kolu (tā arī nedaudz palīdz). Tekilā esam deviņos vakarā - to es uzzinu, kad noskan baznīcas zvani un viss baznīcas laukums (plus apkārtējās kafejnīcas) pieceļas kājās un skatoties debesīs pārmet krustu. Bet ap to laiku Eva jau ir kļuvusi pavisam glābjama, un mēs dodamies mājās. Ir piektdienas vakars, un ceļš neļauj garlaikoties. Trādirīdis neaprakstāms, bet es tikai guļu pamostoties vien brīžos, kad ceļabiedri klaigā un spiedz īpaši skaļi.
( vēl bildes )
Ceļā redzam apaļu piramīdu, kas, par laimi ir maza un nekaitīga un nesmird pēc asinīm; punainu vulkānu vārdā Tekila, nebeidzamus agavju laukus, lielos kaktusus, glītus ciemus, kas izskatās kā uzpindzelēti. Naktī debesis ir melnas un samtainas, ar milzīgām spožām zvaigznēm. Un nav pazīstamo zvaigznāju, kas palīdzētu nodibināt draudzīgas attiecības ar lielo nezināmo. Mēģinu atrast Dienvidu krustu, to vienīgo atceros no Argentīnas.
Nekāda īpaša plāna mums nav, vienkārši braucam. Vienīgais, ko daram noteikti - pa lēto iepērkam apgleznotus traukus un krāsainu tekstilu Tonalā, kas ir Meksikas pirkt-un-pārdot Meka un kur var dabūt visu sākot no āža kājas (autobusu šoferu iecienīts vadības paneļa aksesuārs) līdz 4metrīgai Godzillas statujai. Apstājamies ciemos, kas šķiet vēl miegaināki par mani, kur ēdam un dzeram koka kolu (tā arī nedaudz palīdz). Tekilā esam deviņos vakarā - to es uzzinu, kad noskan baznīcas zvani un viss baznīcas laukums (plus apkārtējās kafejnīcas) pieceļas kājās un skatoties debesīs pārmet krustu. Bet ap to laiku Eva jau ir kļuvusi pavisam glābjama, un mēs dodamies mājās. Ir piektdienas vakars, un ceļš neļauj garlaikoties. Trādirīdis neaprakstāms, bet es tikai guļu pamostoties vien brīžos, kad ceļabiedri klaigā un spiedz īpaši skaļi.
( vēl bildes )