Dzimšanas dienas lielā veiksme
May. 13th, 2009 | 11:01 am
Nekad vēl nebiju bijusi tik smalkā un skaistā dzimšanas dienas ballītē, un pateicoties neticamai veiksmei, tā bija manas dzimšanas dienas ballīte. Vakariņojām pludmalē lāpu un sveču gaismā, okeāns elpoja silti un rimti, un man nebija nekādu šaubu, ka tieši tā izskatās paradīzē. Taču, kad gribējām doties mājās, uzzinājām, ka pēdējais autobuss aizbraucis mūs negaidot. Vienīgā iespēja esot maksāt 500 peso un braukt ar taksi. Taču mēs nospriedām, ka iespēju vienmēr ir vairāk nekā viena, un devāmies uz lielo ceļu. Kas būs, būs - Dieviņš taču nav aizmirsis, ka man ir dzimšanas diena.
Brīdi soļojām tumsā un klusumā, visapkārt tumši džungļi. Mēs ar Evu mēģinājām ar skatienu apstādināt garāmbraucošās mašīnas un viena nobremzēja ar. Iekšā sēdošais meksikānis laipni piedāvājās aizvest līdz Pto.Vallartai, viņš uz turieni braucot. Un tad pierādījās, ka Dieviņš tiešām atcerās manu dzimšanas dienu. Visu ceļu nenolaidu acis no spidometra, kas rādīja vidēji 140km/h, Eva meta krustus un skaitīja tēvreizi, Krišs mēģināja slēgt līgumus ar augstākiem spēkiem (ja šitas beigsies labi, viņš gatavs vienā vakarā noēst milzīgo dzimšanas dienas torti). "Neuztraucieties, mašīna zina ceļu, katru dienu te braucam" bezbēdīgi noteica meksikānis un pasniedzās pēc alus bundžas, lai iedzertu ēl vienu malciņu (tajā brīdī gandrīz zaudējām ceļu zem riepām). Lieki teikt, cik laimīgi bijām kad beidzot nostājāmies paši uz savām (trīcošajām) kājām. Pēc brīža ēdām torti uz terases un jūtāmies bezgala pateicīgi par skaisto dienu un tās laimīgo noslēgumu. Gracias a dios y todos los santos!
p.s.
Evas versija:
http://evasgramata.blogspot.com/200
Brīdi soļojām tumsā un klusumā, visapkārt tumši džungļi. Mēs ar Evu mēģinājām ar skatienu apstādināt garāmbraucošās mašīnas un viena nobremzēja ar. Iekšā sēdošais meksikānis laipni piedāvājās aizvest līdz Pto.Vallartai, viņš uz turieni braucot. Un tad pierādījās, ka Dieviņš tiešām atcerās manu dzimšanas dienu. Visu ceļu nenolaidu acis no spidometra, kas rādīja vidēji 140km/h, Eva meta krustus un skaitīja tēvreizi, Krišs mēģināja slēgt līgumus ar augstākiem spēkiem (ja šitas beigsies labi, viņš gatavs vienā vakarā noēst milzīgo dzimšanas dienas torti). "Neuztraucieties, mašīna zina ceļu, katru dienu te braucam" bezbēdīgi noteica meksikānis un pasniedzās pēc alus bundžas, lai iedzertu ēl vienu malciņu (tajā brīdī gandrīz zaudējām ceļu zem riepām). Lieki teikt, cik laimīgi bijām kad beidzot nostājāmies paši uz savām (trīcošajām) kājām. Pēc brīža ēdām torti uz terases un jūtāmies bezgala pateicīgi par skaisto dienu un tās laimīgo noslēgumu. Gracias a dios y todos los santos!
p.s.
Evas versija:
http://evasgramata.blogspot.com/200
