bettyboob - June 16th, 2008

nolēmu katru dienu noēst kilo zemeņu (vēlāk, pēc Tantes ieteikuma, mainīju lēmumu uz puskilo, vai kilo uz diviem, jo kā šodien pierādījās, uzprasīšanās uz cienāšanu ir labs veids kā tikt pie patīkamas kompānijas). ieplanējusi Vidzemes tirgū, cienīgi pagāju garām polijas un lietuvas ogām līdz stendiem ar cēlajiem uzrakstiem "Latvijas zemenes", kur jo brangāka saimniece jo resnākas ogas, bet cena diemžēl arī apaļa. brīdi svārstījos ko ņemt - polku, zefīru vai zāru? šodienai izvēlējos polku, ar domu rīt pagaršot kādu citu šķirni.

pēc brīža priecīgi soļoju pa Tērbatas ielu, ogas ceļoja no kulītes mutē un bija pārāk gardas, lai ar tām nepadalītos ar kādu jauku cilvēku. Jaukais cilvēks (par mūķeni nomaskējusies Vārna) tika sazvanīts, satikts un sacienāts. Beidzot arī piepildīju savas pēdējo dienu alkas pēc zvilnēšanas saulē ar zemenēm un glāzi auksta baltvīna. Vārna tik jauki čaloja un stāstīja visu ko par dažādām zemēm, cilvēkiem un notikumiem. Ik pa brīdim virs mūsu galvām savilkās mākoņi, bet tad atkal nāca saule un spīdēja Vārnai sejā. vēl viņa (Vārna) man lika sacienāt ar zemenēm puišus āra kafejnīcā, jo viens bija Franča tētis, bet otrs - vispār liels mākslinieks. gar mums pastaigājās vēl dažs labs mahinators, bet to man, par laimi, nenācās cien ī āt. un tā kamēr darbadiena veiksmīgi bija beigusies un sākušās visādas citādas darīšanas.
un vispār, tik jocīgi, ka nav aikido - man laikam jau sākušās lomkas.

Rīga. Alberta iela. Jūgendstila pērle, kur dzimis Jesaja Berlins. Stāstu Kaķim par brīnišķīgi skaisto halli, kas atrodas šīs mājas kāpņu telpā. "cik žēl, ka uz durvīm ir kods", abas nopūšamies. Bet Kaķa roku vada augstāka vara, viņa pagriež rokturi un durvis atveras. Sajūsminātas par negaidīto veiksmi, uzkāpjam hallē un brīdi apbrīnojam tās ornamentālo krāšņumu - ziedu un augļu virtenes, zeltītās maskas, krāsainās flīzes, cakotās margas.

Un tad es saku "paklau, vai te nav par tumšu? kur var ieslēgt uguni?" un atkal jau Kaķa roku vada augstāka vara, pietuvinot to kādam nevainīga paskata slēdzim. "bet vai tik tas nav durvju zvans?" viņas balsī skan aizdomas, tomēr ir jau par vēlu, jo tas tiešām IR durvju zvans. Sapratušas situācijas bezjēdzību, zibenīgi apgriežamies par 180 grādiem, nesamies lejā pa kāpnēm, ārā pa durvīm un prom, smiedamās kā nenormālas. un pareizi vien ir, jo ko gan mēs būtu teikušas glaunajam kungam vai kundzei, kas atvēra durvis? piedodiet, kur te var ieslēgt gaismu? vai vēl labāk - jums kartupeļus nevajag?

Lūk cik vienkārši pagalmu tūrisms var kļūt par pagalmu huligānismu.