bettyboob - August 26th, 2007

atlidoju atpakaļ uz Japānu. ai, kā gribējās uzspļaut visam un palikt tur, pie viņa, pie jūras. bet nē, tā jau es nevaru. vēl tikko bija tumšs rīts un tētis mūs veda uz lidostu, mēs bērām aiz sevis mellus jociņus kā ansīts un grietiņa drupačas. lai neapmaldītos. bet es ticu, ka vienmēr zināšu ceļu pie viņa.
lidmašīnā man blakus sēdēja melni ģērbies japāņu zēns, visu ceļu viņš nosēdēja vienā pozā, dzēra kolu un skatījās ekrāniņā multenes un boksu. kā vienmēr, sajūsminājos par "žīdu paiku" - kamēr pārējie mocījās ar makaroniem tomātu mērcē, man bija cūkgaļa ar plūmēm un kuskusu, lasis ar dārzeņiem, kūkas tādas un šitādas, garšīgi.
bet te ir tropi. karstais slapjums uzreiz uzgūlās ar visu savu smagumu, noslēpos aizkaru un kondicioniera tumšajā vēsumiņā. tagad ko tālāk.

neciešu garas žēlabainas atvadas, ar tekstiem "vai kad tad tu tagad atbrauksi ai briesmīgi cik tas ilgi šausmas nu i pasaules gals". tas tikai atņem ceļam nepieciešamo spēku. bet atvadīties ir labi un noderīgi, jo tad tu saņem tādu mīlestības un labvēlības koncentrātu, kādu nedabūsi kamēr kā mēbele mūžīgi rēgosies acu priekšā. un es saņēmu tādu ceļa maizīti, ka vajadzētu ilgi pietikt :)
nu gan, pulkstens seši un ārā jau tumšs!

kas par jokiem, man vajadzētu būt bēdīgai un nīgrai, bet es priecājos. laikam jau ceļa maizīte spēcina.
bijām vakariņās ar karmenu un viņas motto, viņai augonis padusē izgriezts, bet citādi nekā jauna. calor y aburrimiento intenso.
mums atnesa rīsus ar tenpura un nūdeles, un es nezināju vai varēšu to iedabūt iekšā. bet sāku ēst un garšoja.
karbonāde ar baraviku jumtiņu un ceptiem kartupeļiem jūras brīzē netālu no Ventspils jahtkluba būs atkal nākamvasar.