bettyboob - April 16th, 2007

Izlasīju ziņu par zemestrīci 300 km aiz Tokijas un aizdomājos par "Disaster preparedness" manuāli, ko izlasīju pirms pāris dienām un diezgan efektīvi aizmirsu. Nu zinu, protams, ka jāizslēdz ierīces, jāatver durvis un aši japalien zem galda (tāpēc tas ir no metāla). Bet tur rakstīts arī, ka vienmēr jābūt gatavībā somai ar ēdienu un ūdeni trim dienām, radio, zemūdens kostīmu, piena pūderi, pamperiem (?), utt. Skaidrs, ka man nekā tāda nav un nebūs. Un guļu es plika, tā kā, ja nu kas, būs vien jātinās baltā palagā.

Stāvu mierīgi uz tiltiņa, aizdomājusies. Pēkšņi viens ieauro ausī "Heroo! Vēr jū from!" Izbīlī gandrīz iekrītu kanālā pie karpām, bet viņam tas liekas "kawaii". Tas, ka pusaudži mani sveicina "Hi! Take my pikčē" ir ok, bet kliegt gan nevajag. Nepatīk man. Un vēl man nepatīk dārzeņu plaukti veikalos, kur ir pa vienam iesaiņoti āboli un tomāti un pārējo vietu aizņem daudz daudz dažādu sēņu, no kurām neko nevar saprast. Tad es ar ilgām atceros Argentīnu - mango un persikus, gaļu un vīnu. Godīgi sakot, neiepriecina arī tas, ka japāņu valodas skolotāja mani sauc iesaukā. Santita-chan, viņa saka kā mazai meitenītei. Un tā nemaz nav mana iesauka, bet kaut ko taču vajadzēja uzrakstīt tajā lapā, kur prasīja niku, hobiju un asinsgrupu. Varēju rakstīt, ka nav, bet man jau nebija hobija un asinsgrupa arī nesevišķi padevusies. Visiem ģēnijiem esot AB un ja vēl kreilis! Bet bez iesaukas, hobija un asinsgrupas tu vispār neesi nekas.

Bet pārējais patīk. Pati esmu pārsteigta, ka jūtos tik labi un mierīgi.
(jā, inner Japan).