iedvesmojos no dutes
Jan. 19th, 2009 | 11:53 pm
No:: san
Šovakar tomēr paņēmu sevi aiz čupra un aizvilku uz aikido. Kauns atzīties, bet janvārī esmu bijusi tikai uz diviem treniņiem (ieskaitot šo). Taču šodien nozvērējos Sensejam, ka nākšu, un uz visiem papildus treniņiem arī. Tā kā tagad nav variantu, jo Sensejam doto vārdu lauzt nedrīkst.
Un, neskatoties uz bastošanu, man gāja visnotaļ labi. Ar cieņu izturēju kūleņu, pumpēšanās, vēderpreses, pietupienu, ritentiņu uc vingrojumu tūkstošus. Tehnikas sanāca tīri ok, neskatoties uz to, ka pamācību laikā bija jāsēž pietupienā uz pirkstgaliem (papēži kopā), kas ir nenormāli nogurdinoši. Vienīgi gāja grūti pārī ar to puisi, kurš dara nepareizi, tomēr ar lielu entuziasmu māca citus. Bet tad es sev iestāstīju, ka tāds pretinieks ir vislabākais veids, kā mācīties neapjukt un saglabāt mieru.
Tagad nesaprotu, kā es varu tik viegli aizmirst kaifīgo pēc-trenniņa sajūtu! Kad viss šķiet vienkārši, viegli un labi. Nu ko, jāsaņemās un jāiet atkal kārtīgi.
Un, neskatoties uz bastošanu, man gāja visnotaļ labi. Ar cieņu izturēju kūleņu, pumpēšanās, vēderpreses, pietupienu, ritentiņu uc vingrojumu tūkstošus. Tehnikas sanāca tīri ok, neskatoties uz to, ka pamācību laikā bija jāsēž pietupienā uz pirkstgaliem (papēži kopā), kas ir nenormāli nogurdinoši. Vienīgi gāja grūti pārī ar to puisi, kurš dara nepareizi, tomēr ar lielu entuziasmu māca citus. Bet tad es sev iestāstīju, ka tāds pretinieks ir vislabākais veids, kā mācīties neapjukt un saglabāt mieru.
Tagad nesaprotu, kā es varu tik viegli aizmirst kaifīgo pēc-trenniņa sajūtu! Kad viss šķiet vienkārši, viegli un labi. Nu ko, jāsaņemās un jāiet atkal kārtīgi.