murrr...rrrrr
Nov. 29th, 2008 | 05:39 pm
No:: san
Mēs dzērām tokajieti un grauzām piparkūkas kā tādi Remarka varoņi, ārā bija drēgns, toties iekšā karsts, un atvadu tuvošanās - gandrīz nesajūtama. Un, kad pienāca laiks, mēs to izdarījām viegli un vienkārši. Tieši tā, kā man patīk atvadīties. Atvadām vispār nav vērts piešķirt pārlieku lielu nozīmi, jo tie kas grib, vienmēr atkal satiekas.
Šodien nenormāli ilgi gulēju, toties pamodos ar labu, možu un siltu sajūtu. Iegāju garā karstā vannā ar aprikožu eļļu, Nārnijas hronikām un siermaizītēm. Tagad man ir skaisti mati un mugurā - burvīga zīda kleita Patagonijas Ērgļu līča krāsā, jo vakarā būs ballīte. Un kaut arī šobrīd esmu kā laiska un mīlīgi murrājoša kaķene, jūtu sevī jaunu īstu lauvenes spēku. (Jācer, ka tas tiešām ir pa īstam, nevis tikai tāpēc, ka esmu atpūtusies un dabūjusi nepieciešamo vienatnes devu).
Šodien nenormāli ilgi gulēju, toties pamodos ar labu, možu un siltu sajūtu. Iegāju garā karstā vannā ar aprikožu eļļu, Nārnijas hronikām un siermaizītēm. Tagad man ir skaisti mati un mugurā - burvīga zīda kleita Patagonijas Ērgļu līča krāsā, jo vakarā būs ballīte. Un kaut arī šobrīd esmu kā laiska un mīlīgi murrājoša kaķene, jūtu sevī jaunu īstu lauvenes spēku. (Jācer, ka tas tiešām ir pa īstam, nevis tikai tāpēc, ka esmu atpūtusies un dabūjusi nepieciešamo vienatnes devu).