bettyboob - Post a comment

beidzot sadūšojos noskatīties piedošanu. tikai man tā bija ne tik daudz par piedošanu, bet gan bezpēcību (pret notikušo un notiekošo). un par to, ka mīlestībai maz sakara ar laiku un telpu. par svelmīgām bezrūpīgām dienām, kas kļūst par senām atmiņām. par mīlēšanu un gaidīšanu.
izrādījās, ka grāmata ir skarbāka par filmu, un filma emocionālāka par grāmatu. jo makjūens māk ļoti labi rakstīt ciešanas un ievainojumus, taču viņam tas sanāk diezgan tehniski, bet filma ir ļoti skaista un silta. tomēr dīvaini, ka skatoties bieži nodomāju, ka tieši tā tas izskatījās grāmatā.