|
Jūlijs 3., 2016
 | 10:36
|
Jūnijs 30., 2016
| 21:09
Iemetīšu es te arī savus piecus centus par to Breksi. Domāju, ka man noveicās, ka uz to laiku biju Latvijā, jo varēju tā salīdzinoši vēsāk uz to visu noskatīties, esot Latvijā un līgojot nebija laika ne par ko cepties. Bija, protams, šoks, kad Jāņu rītā izvilkos no savas piejūras mājiņas un uzzināju no draugiem, ka nobalsojuši pret ES. Tiešām, tiešām negaidīju. Man liekas, neviens negaidīja.
Bija dusmas, bija bailes. Tā neskaidrība - kas notiks, kas ar ekonomiju, kas ar darbu, kas ar universitāti. Tad tikai lasi soc. mēdijos nez cik dienas kā cilvēki diršas un viens uz otru rāda ar pirkstiem un dzēš radiniekus no draugiem ārā utt. Nu i palasījos un nomierinājos. Es te pērties ne par ko netaisos, sēdēšu klusi maliņā un vērošu. Ja paliksim nedaudz nabadzīgāki, pārdzīvošu. Galvenais lai šitie lauķu ksenofobi neaiztiek, tas, šķiet ir vienīgais, kas uztrauc.
Tfu, tfum gandrīz 8 gadu laikā man nav bijusi neviena situācija, kad kāds būtu aizticis, par imigranti saukājis vai mājās sūtījis. Ceru, ka pamanīšos izvairīties no tādām situācijām.
Ja paliks pavisam slikti, vākšos prom. Kur? Nu gan jau izdomās. Ja jau vienreiz nomainīju valsti, varu to izdarīt vēlreiz. Nezinu vai man putni galvā, bet man ir pilnīgs miers.
|
Jūnijs 16., 2016
| 20:00
Būt slimnīcā nav forši. Es esmu izbesījusies līdz nemaņai. (Paldies par laba vēlējumiem!)
Pirmkārt, es esmu lose, kura nemāk iztulkot pareizi kas man kaiš. Man ir nevis nieru iekaisums, bet kaut kas nav kārtībā ar aizkuņģa dziedzeri. Ārsti saka, ka pankreatīts, bet nevar atrast kas par iemeslu. Domāja, ka man ir žultsakmeņi, bet šodien biju uz ultraskaņu un neko neatrada.
Otrkārt, mani visu laiku tur bez ēdiena. Pamatojums parasti ir, ka tapēc, ka, iespējams, vēlāk man taisīs kaut kādus testus. Bet ir jau astoņi vakarā, neviens ārsts pie manis nav bijis un es jau 24 stundas esmu bez ēdiena. Pat ūdeni neļāva dzert pusi dienas. Tas taču nav normāli. Neviens arī īsti neko nepaskaidro, cik ilgi turēs un neturēs.
Un visbriesmīgākā lieta ir tās injekcijas katru vakaru ar kaut kādu vielu, kas šķidrina asinis (dēl gulēšanas gultā visu laiku). Vai nu špricē vēderā, kas ir pretīgi, vai nu ciskās, kas sākumā sāp mazāk, bet pēc tam kāja kā tāds akmens.
Šis viss tikai nostiprina manu apņemšanos dzīvot veselīgāk, ja tas nozīmē, ka man ir mazāk iespēju nākotnē atkal atrasties slimnīcā. Visi apkārt tikai raud vai guļ.
|
Jūnijs 15., 2016
| 09:48
Kas zināja, ka attapsos slimnīcā ar nieru iekaisumu. Ne es daudz dzeru, ne ēdu neveselīgu ēdienu, bet redz kā sanāca. Pirmdien jālido uz Latviju, bet ārsti vēl nezin kad varēs laist mani ārā. Nedrīkst ēst, tikai pumpē sālsūdeni caur katetru.
|
Jūnijs 8., 2016
| 08:20
Man šķiet, riteņbraukšana sāk kļūt par ļoti iemīļotu lietu. Ja pagājušogad skrēju, šogad braucu. Varbūt tapēc, ka tagad man biežāk ir kompānija, bet braucu arī viena pati - patīk. Uz doto brīdi man ir hybrid bike, kuru Andijs man uzdāvināja pirms pāris gadiem, bet apsveru iespēju iegādāties kārtīgu ceļu riteni - ir te tāda Cycle To Work Scheme, kur var iegādāties riteni vērtībā līdz 1000 mārciņām un ietaupīt līdz pat 50% no cenas un naudu novelk mēneša maksājumos no algas. Paturēšu abus dažādiem nolūkiem.
Šī brīža mērķis ir vienu dienu aizbraukt līdz jūrmalai, kas ir ap 40 kilometriem vienā virzienā. Nav jau tā, ka tas būtu pārākais sasniegums, bet ar kaut ko ir jāsāk.
Reizēm pašai smiekli, ka līdz kādu 25 gadu vecumam biju tāds pūpēdis, negribēju neko sportisku darīt, bet tagad mēģinu visu, kas nāk manā virzienā.
|
|
|
|