|
Janvāris 15., 2017
 | 18:17
Atbraucu mājās, ienācu pa durvīm, visur gaismas saslēgtas, mājāža nav mājās, trauku mazgājamā mašīna un veļasmašīna iet uz riņķi, bet iekšā viens krekls un divas zeķes. Trauku mašīnā baidos pat skatīties. Nu goda vārds, kā var cilvēks būt tik stulbs un nepraktisks 38 gadu vecumā. Vai viņš tiešām iedomājas, ka es palēkdamās maksāšu tos lielos elektrības un ūdens rēķinus? Argh.
|
Janvāris 11., 2017
| 08:34
Kerija šorīt lielā sajūsmā stāstīja par kādu biznesu, kuru kāda paziņa izveidojusi - tādu kā atrakciju parku, pasākumus, kur bērni iet dabā, kurina ugunskurus, dzied pie ugunskura, mācās par augiem mežā utt. Un lai gan viss forši un tā, man palika mazliet skumji. Nav jau tā, ka mana bērnība bija vīta ugunskuru dūmakās un katru vakaru gāju gulēt uz sūnu pēļa, dziesmu ieaijāta, bet kaut kā sērīgi, ka mūsdienās tādas lietas kļūst par fashion, par kaut ko ekskluzīvu - skaties, nāc uz mūsu klubu un mēs iesim mežā dalīties piedzīvojumu stāstos. Vai tad nebija kaut kā tā, ka mēs visu ko šādu darījām bērnībā vienkārši tāpat? Jo nebija citu lietu ko darīt? Nezinu kā jūs, bet es, pat būdams pilsētas bērns, ložņāju pa mežiem (kur bija pieejami) un krūmiem cik vien varēju, manis nekad nebija mājās.
Bet no otras puses, pat ja tas ir tikai modīgi, ja tas liek cilvēkiem piecelt pēcpusi un izdzīt bērnus ārā, pie dabas, lai tā būda rūc. Var jau pukstēt par visu pēc kārtas, bet reizēm manī ir cerība, ka daļa cilvēku tomēr sāk aizdomāties un atgriezties pie senākām vērtībām.
|
Janvāris 3., 2017
| 12:31 - Hello 2017.
Lai Jēzuliņš nogrābstās, bet šitāds rīts sen nebija bijis.
Kerija vakar atrakstīja, ka nespēs mani paķert līdzi uz darbu, jo viņai zobārsts no rīta. Nu labi, piecēlos agri, agri lai būtu produktīva pirmajā darbadienā (lai gan tas bija grūti ar visu izčakarēto ritmu, ka vārtījos pa gultu kantainām acīm līdz 3. no rīta), ārā sals un spelgonis, uzreiz jau aizgāju automātā nepareizajā virzienā. Attapos, savācos un devos uz autobusa pieturu. Visas manas idejas par produktīvu rītu izšķīda, kad autobuss neatnāca veselu stundu. Stāvēju, salu ar citiem dusmīgiem cilvēkiem un klusi galvā lamājos. Beigās ierados darbā deviņos. Atvēru laptopa somu un sapratu, ka esmu atstājusi ladētāju un peli mājās. Kad Kerija ienāca birojā trīs minūtes vēlāk, šūpojos uz priekšu un atpakaļ pie sildītāja ar glāžainām acīm ar šokolādes nosmērētu muti. Tad izrādījās, ka arī viņa sajaukusi savus datumus un zobārsta nemaz šodien neesot bijis, kā viņa atklājusi pieņemšanā. Tad braucām uz manām mājām pakaļ lādētājam, bet tas kaut kur bija izčibējis. Zvanīju uz darbu Andijam, prasīju lai izrakņā manas somas vai tas lādētājs nav kaut kur tur iegrūsts. Pēc zvana ar šausmām sapratu, ka, kad pārvācos, ātrumā biju iemetusi visus savus 'sieviešlietu atvilktnes' piederumus somā - tātad pilna soma ar tamponiem un paketēm. Andijs droši vien tagad domā, ka man ir mūžīgās mēnešreizes.
Tad bija jāiet un par savu naudu (kuras jau tā nav) jāpērk jauns lādētājs un pele. Kerija tikmēr gāja pirkt Ārkārtas Situācijas Bulciņas (visas Jaungada apņemšanās lido pa logu). Atgriezāmies darbā ap pus11iem, pieslēdzu datoru, apēdu bulku un tad devos satīrīt virtuvi, kur ar pūstošu ēdienu pārpildītais miskastes maiss izlēma pārplīst man pāri kājām. Sāku histēriski smieties spalgā balsī, šķirot atkritumus, jo vispār man nav nekā labāka ko darīt. Sašķiroju pa diviem maisiem, gājām nest ārā, kad ārā paklupu un jaunais maiss saplīsa atkal, dritvaimicīt. Nācās tupties ielas vidū, jo jutu, ka vienkārši piečurāšu bikses no smiekliem. Andijs nesaprata, kas par smiekliem, nāca ārā filmēt kā es vāļājos pa ielu. Vārdusakot, bardaks un bezpriģels kaut kāds. Tagad esam nomierinājušies.
|
Decembris 29., 2016
| 17:50
Uztaisīju tik garšīgas vakariņas, no random paliekām, ka jāpieraksta!
Tātad, krāsnī cepti saldie kartupeļi, burkāni un briseles kāposti, sarkanais sīpols - viss vienlīdzīgos gabaliņos un pārkaisīts ar timiānu, sāli, pipariem.
Tas viss uz milzīga šķīvja ar spinātiem, arugulu un kresēm (nopirkts gatavs maisījums) un pārslacīts ar tahini mērci (tahini + citronu sula+ ķiploki + ūdens + pētersīļi) un sriracha.
Jēziņ, tik dievīgi!
|
Decembris 14., 2016
| 22:13
Ak kungs, visi universitātes darbi pabeigti. Pametu darbu ap 9 vakarā, aizgāju uz autobusa pieturu un sapratu, ka autobusa nemaz nebūs. Izlēmu visas 45 minūtes iet ar kājām, stiepjot abus datorus un konservu kārbas ar pupiņām, kuras nopirku pusdienlaikā. Izlēmu, ka izkustēšanās palīdzēs nejusties vainīgai par to, ka pēdējās divas nedēļas esmu ēdusi tikai džankfūdu, un varbūt arī beidzot aizmigšu laicīgi. Viss ir izprintēts, rīt no rīta tikai iesiet pirms vilciena un tad miers uz pusotru mēnesi. It kā nemaz nebija tik daudz jādara, bet tā bija laba ieslidīšanās nākamajiem universitātes semestriem un gadiem. Nu nevar visu atstāt uz pēdējo brīdi.
Tagad tikai gaidu nākamo piektdienu, kad beigsim darbu pusdienlaikā, iesim pasēdēt kā jau uz svētkiem. Un tad, viens pīpis par svētkiem, bet janvārī Madride!
|
|
|
|