|
Februāris 1., 2017
 | 05:39
Pirmā diena atpakaļ universitātē. Jāceļas 5 no rīta lai tiktu uz agro vilcienu. Uztaisīju kafiju un pieliku krūzē spinātus. Nudien, 5 no rīta ir par agru.
|
Janvāris 31., 2017
 | 19:46
Bet tā grāmata, par kuru nesen ieminējos savā kontracepcijas postā, beidzot atnāca, un es esmu izlasījusi 87 lapaspuses (no 360). Un jau tik daudz interesantu faktu. Es, piemēram, nebūt nezināju, ka mēs piedzimstam jau ar visām olšūnām, kuras izdalīsies mūsu dzīves laikā. Un tā kā, iespējami viena vai vairākas no šīm olšūnām kļūs par mūsu bērniem, sanāk, ka mūsu mātes sevī jau nesāja savus potenciālos mazbērnus!
Un jau palasot pāris nodaļas, varu uzreiz skaidri atpazīt pazīmes, ka pagājušās nedēļas vidū man bija ovulācija (kas daudz ko izskaidro).
Un es arī nekad nezināju neko par ķermeņa temperatūrām un par visiem tiem dažādajiem hormoniem, kas katrs uzticīgi un neatlaidīgi spēlē savu lomu mūsu cikla laikā.
|
Janvāris 27., 2017
| 09:28
Sāku saprast kāpēc Karls mani ienīda no rītiem. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas apbižo snooze button on regular basis. Es nespēju piecelties ar pirmo modinātāja skaņu, man ir saldākais miegs tajās 10 minūtēs starp modinātājiem, bet, BET - galvā es apzinos, ka šitāda pogu spaidīšana tikai padara manu miegu ļoti nekvalitatīvu. Un vispār, reti kad tieku vairāk par trīs reizēm anyway.
Bet tas mājāzis. Šodien 'strādāju' no mājām, un viņa modinātāju esmu atklausījusies no 7 rītā līdz pat šim brīdim. Ik pēc 10 minūtēm. Valdu trīcošās rokas lai vienkārši neieskrietu viņa istabā, neuzšautu pa seju un nesāktu kliegt, ka ja taisās celties ap pusdienaslaiku, tad lai izslēdz savu sasodīto modinātāju, jeb izmetīšu pa logu.
|
Janvāris 24., 2017
| 09:03
Ja ir viena lieta, ko es mācīšu sava meitai (es zinu, ka man būs meita, neprasiet kā, vienkārši visu mūžu esmu zinājusi), tad tas būs tas, ko man iemācīja vecmāmiņa, kura bija man vistuvākais cilvēks manā ģimenē.
Kad biju maza, mēs ar viņu daudz braukājām apkārt pa Latviju, jo viņas vīrs (ne mans vectēvs) izvadāja elektronikas preces pa veikaliem. Un lai kur mēs brauktu, lai ko es mašīnas aizmugurē darītu, viņa bieži mani pārtrauca un rādīja skaistu ainavu, skaistas debesis, mazu straumīti ceļa malā, skaistu saules gaismu utml. Un atceros man tolaik pa pusei tas kaitināja, jo likās, ko tā vecmamma atkal tur bakstās un rāda, neliek mieru un kaut ko jūsmo. Bet tagad redzu cik ļoti tas manī ieaudzināja to sajūtu, apstāties, ieraudzīt, uzkavēties un izbaudīt. Viņa mani vakaros veda pie jūras saulrietus skatīties, un tas bija mūsu mazais rituāls - sēdēt pie koka galdiņa jūras malā, klusumā, viegli smaidīt un skatīties kā saulīte ieiet jūriņā. Viņa mani veda mežā, čamdīt un aiztikt visus augus un ziediņus, apstāties, padomāt un atcerēties, kas šis ziediņš, kas tā lapiņa.
Es ceru, ka spēšu nodot to sajūtu tālāk, ka spēšu izaudzināt cilvēku, kas spēj novērtēt to, kas mums ir dots, bet par ko bieži ikdienā neaizdomājamies.
Paldies vecmammai.
|
Janvāris 18., 2017
| 14:27
Darba kolēģis, iet ārā pa biroja durvīm, izslēdz gaismu un atstāj mani tumsā.
Es: Wtf.
Darba kolēģis (pārbijies): OMG Sam, I am so sorry. You are so small, I forgot you are there! (Nekas, ka es sēžu pie pašām durvīm).
|
|
|
|