|
Jūlijs 7., 2013
 | 22:17
Es īsti nesaprotu kas notiek, kapēc es pēkšņi esmu tik emocionāla palikusi, bet pēdējā laikā šokēju pati sevi.
Vispirms pagājušonedēļ, darbā ņēmos ar vecām vēstulēm, atradu kādu no pagājušā gada, kur kāds vīrietis atrakstījis mūsu uzņēmumam, ka vēlās izņemt savu uzkrāto pensijas naudu, jo viņam šobrīd ir pavisam grūti apstākļi, turklāt, pateicoties sliktam finansu padomam, viņam ir atņemts dzivoklis, viņam ir parādi, un lai gan viņa uzkrātā pensija bija pavisam niecīga, viņš lūdza to izņemt, jo tā noderētu daudz vairāk šobrīd, lai viņš varētu samaksāt savus parādus. Un man tādas asaras acīs, ka bail, man palika tik žēl šo cilvēku, kuram ir jāķerās pie pēdējā salmiņa lai sakārtotu savu dzīvi. Teicu savai darba kolēģei vai tas būtu stulbi, ja es viņam piezvanītu tagad, gadu vēlāk, tikai lai uzzinātu vai viņam viss ir kārtībā. Viņa gan pasmējās, bet, goda vārds, ja tā varētu, es to izdarītu.
Tajā pašā laikā, šodien, bija lieliska diena, sauļojos, papusdienoju ar Elu un izdomājām skatīties filmu. Filma bija balstīta uz patiesiem notikumiem, par cunami, kurš bija Taizemē, 2004. gadā. Stāsts bija par ģimeni, kura bija atbraukusi Ziemassvētku brīvdienās uz vienu no piekrastes kūrortiem tieši kad cunami skāra krastu. Visu filmu raudāju vienā raudāšanā. Gan skumjajos brīžos, gan brīžos kad rādija cik cilvēki ir drosmīgi, cik izdzīvot spējīgi, cik ļoti gatavi ziedoties citu dēļ, cik ļoti vienoti nelaimēs, gan labajos brīžos, kad ģimenes locekļi atrada viens otru. Raudāju kā aizkauta un Ela šausmās bolījās uz mani. Es nezinu, moš tās patiešām ir tabletes? Varbūt arī mana paranoja par draudziņu ir komplektā? Āāāārgh.
|
Jūlijs 3., 2013
| 19:49
“When you cross the finish line and you’ve accomplished your goal, all the pain that you went through while running goes away. That’s the happiest moment of the race.”
10 kilometri jau nākamo svētdien. Neteikšu, ka jūtos ļoti laimīga vai iedvesmota. Nekāda baigā komanda no mums nesanāca, jo, cik man sanāca pakontaktēties ar atlikušajiem 4 cilvēkiem - viens ir ok, viens ir pavisam vecs, bez nekādas humora izjūtas, viens ir manī samīlējies, izbesījis mani līdz pēdējam un tagad apvainojies, un pēdējais tik nopietni trenējas, ka man gribās aiz kauna slēpties zem gultas. Un beigās izdomājuši, ka visi skriesim kā komanda, vienā tempā. 4 vīrieši un es, ja? Beigās tad vainos mani, ka būsim pārāk lēni.
Turklāt es nerēķinājos ar savu stulbo raksturu, ka kamēr kaut kas notiek brīvprātīgi, es to izbaudu, bet tikko ieslēdzas, ka kaut kas IR jādara, kāds noteikts gala mērķis, man riebjas, es negribu un fui, grūti. Pa vidam vēl brīvdienas mājās, uzēsts svars, un skrienu sliktāk kā šī gada martā. Nu jau vairs neko, kaut kā jau izcietīšu, bet prieka nekāda, nu.
|
Jūlijs 1., 2013
| 21:18
Bet mēs te nesen izdomājām, ka daudz lētāk māju ir dekorēt ar noņemajamām uzlīmēm, nekā pirkt gleznas. Kamēr Marija sapirkusies visādas puķu uzlīmes, un es, klusās šausmās vairs nespēju rādīties ēdamistabā, jo tur visur lielas, rozā peonijas ar visādiem taureņiem apkārt, tikmēr manas istabas sienu rotās šis skaistums. Un pat Karls, kurš parasti ņirgājas par meiteņu tieksmi rotāt visas istabas pēc kārtas ar niekiem, atzinīgi izteicās.
|
Jūnijs 10., 2013
| 18:37
ĀĀĀ, es pati sev nogriezu matus!!!
Vakar vakarā man uznāca histērijas lēkme skatoties uz maniem briesmīgajiem, plānajiem, sašķeltajiem galiem, noraudājos pirms gulētiešanas, turklāt vēl matkritis pēc vairāku mēnešu klusuma atsācies. Gāju uz darbu, vēl joprojām vilka uz pinkšķi, apsvēru variantu krāsot matus kaut kādā sarkanbrūnā krāsā, cerībā, ka tā krāsa noklās matus, un nedaudz biezāki izskatīsies, bet, kad, jau ieradusies darbā, izstāstīju Elai, šī man iepliķēja un par stulbeni nosauca, jo mana dabiskā matu krāsa man tik ļoti piestāvot (man šobrīd ir kaut kādas 3cm Latvijas pelēkā saknes :D), turklāt, ja es tik ļoti raudot par matu krišanu, tad matu krāsa galīgi nav laba doma. Ko es? Pēc darba ieskrēju veikalā, nopirku šķēres, atnācu mājās, paskatījos pāris youtube video, tāpat neko nesapratu un vienkārsi sāku griezt nost. Pati esmu šokā, bet izskatās tiešām ok. Nenogriezu tur zēngalviņu, bet savus 5cm laikam. Tagad mati plecu garumā, izskatās krietni labāk. Un ja jābūt pavisam godīgai - daudzās angļu frizētavās tāpat griež tā, ka izskatās, ka suns pieskrējis no mugurpuses un izkodis robu pakausī :DD Mans griezums izskatās daudz profesionālāk, haha.
Varbūt pāris dienas nepinkšķēšu. Nopirku arī kaut kādus lokāmos rullīšus, gulēšu ar rullīšiem.
|
Jūnijs 7., 2013
 | 21:41
Bet tā jau vispār ir, ar tiem matiem, zobiem, nagiem ragiem. Tas skaistums tikai daļēji slēpjas sejā, augumā, krūtīs, dibenos. Kāpēc mēs vienmēr paši sev liekamies sliktāki kā citi cilvēki mūs redz? Tapēc, ka mēs redzam sevi spogulī. Mēs noķeram sevi statiskā brīdī, mēs neredzam to, kas virmo mums apkārt, kad runājam ar citiem cilvēkiem, kad smaidam, komunicējam, esam laimīgi, mirdzošām acīm, smieklu krunciņām, izteiksmīgiem žestiem. Tieši tas ir tas, kas padara cilvēku skaistu un citam patīkamu, kas pievelk citus. Es zinu pati pēc sevis, cik ļoti man patīk komunikabli un smaidīgi cilvēki. Man darbā ir pāris tādas meitenes, kuras nesauksi par skaistām, bet kad es ar viņām runāju, viņām ir tik smaidīgas sejas, viņas ir tik atvērtas, godīgas un laimīgas, ka man gribās viņas apskaut un liekas, ka viņas ir skaistas, foršas un lieliskākie cilvēki pasaulē, un es varētu uzturēties viņu kompānijā caurām dienām.
Tā, lūk, es sevi mierinu ar domu, ka varbūt es neesmu tā skaistākā laumiņa ciemā, bet cilvēki, kuri man ir apkārt, un ir mani draugi, ir ar mani, jo es esmu smaidīga, priecīga un laimīga. Un tas ir skaistāk par jebko, ko var uzvilkt, uzkrāsot utml.
|
|
|
|