|
Janvāris 14., 2014
 | 21:07
Ir tikai otrdiena, bet es jau jūku prātā. Priekšniekam, liekas, brauc jumts mazliet no darba apjoma. Viņš vairs vispār manī neklausās, ja pajautāju kaut ko pārbaudīt, tikai paskatās kaut kur tālumā, pāri manam datoram, pavēcina roku un saka, ka viss ir forši, vispār pat neieskatoties darbā. Pagājušonedēļ mums bija darbu pārskats, viņš man kaut ko zīmēja uz lapas un vienu brīdi vienkārši nosiekaloja lapu. Nezinu, mutes muskuļi atslāba, atgriežas bērnībā, ko? Nekādas darba organizācijas - vienu dienu sēž internetā un lasa angļu ekvivalentus Privātajai Dzīvei vai Kas Jauns, bet nākamajā, lasi šodien, pusstundu pirms man jādodas uz semināru, viss deg un brūk, man jāaizpilda simtiem dokumenti un jāsūta ēpasti kaut kādiem juristiem, jāzvana cilvēkiem un jārunā par lietām, par kurām es vispār neko nesaprotu, un pa vidu visam vēl jātaisa kafija. Sēdēju, dusmīgi klabināju dokumentus, pa ausīm nāca tvaiks un gandrīz sāku raudāt. Es tiešām nemāku pati sevi labi saorgnizēt tādās situācijās, kur es nezinu kas jādara. Un ja otrs man blakus ir kā tāds Karlsons, kas lido pa gaisu vien, tad man vispār viss ellē ratā brūk un jūk. Bet ja tu dizainē īstu ēku, kura jau tiek būvēta, kamēr tu vēl piebeidz pēdējos rasējumus, tad nav smieklīgi, ka jūk un brūk.
Sāku darbu 7 no rīta, beidzu 6os vakarā un vēl 2.5 stundu seminārs par būvniecības darbu izmaksām. Labi, ka tur vismaz bufete bija. Dzēru kafiju un spiedu sevi neaizmigt krēslā.
|
Janvāris 12., 2014
| 17:52
Vēlos ar jums padalīties savā jaunatklātajā seriālā. Labi, nemaz tik jauns nav, laikam kāds gads jau apkārt, bet mēs ar Karlu tikai tagad noskatījāmies - 8 sērijas pirmajā sezonā, visu paveicām divās dienās.
Les Revenants - franču seriāls. Par kādu mazu, kalnu ciematu Francijā, kurā pēkšņi sāk atgriezties mirušie cilvēki. Mirušie ir dažāda vecuma cilvēki, katrs ar savu stāstu, katrs miris savā laikā, savos apstākļos, kuri nemaz neapzinās, ka viņi ir miruši un cenšas turpināt dzīvot no tā brīža, kur viņu dzīves apstājās, ignorējot faktu, ka dzīvie cilvēki jau sen ir mainījušies. Lai būtu vēl interesantāk, pa vidu ir slepkavība, kas atgādina senāku slepkavību pirms vairākiem gadiem, dzenot cilvēkus pamatotā trauksmē. Franču kino ir lielisks, nekādu uzspēlēti skaisto Holivudas aktieru - reāli cilvēki, īstas emocijas. Patika viss - seriāla drūmums, neparedzamība, izolētības sajūta. Ļoti skaista mūzika.
Visvairāk laikam paķēra ievada titri - noskaties!
Ar nepacietību gaidu otro sezonu, kurai jābūt šogad. Vakardienas fināla sērija atstāja ar pavērtu muti un neatbildētiem jautājumiem.
|
Janvāris 10., 2014
| 18:18
Šodien biju būvlaukumā vienā no lielākajiem projektiem pie kura strādājam. Gāju līdzi priekšniekam, kurš ir projekta vadītājs un teica, ka man jāiet ar viņu, lai es redzētu, kas tur reāli notiek, un tapēc, ka visu laiku jau nesēdēšot tikai pie datora. Cik zinu, nākotnes plānā ietilpst arī mani apmācīt būt par kompetentu būvdarbu/projektu vadītāju. Tenterēju līdz intereses pilna, bet nonākot būvlaukumā, pirmā doma bija, ak šausmas, iedomājos, ka es tagad te viena pati būtu atnākusi ar savu babyface, pie visiem šitajiem celtnieku vīriešiem, kas tur raujās caurām dienām, un teiktu viņiem kas viņiem jādara un kā jādara. Es pilnīgi gara acīm saskatīju kas tas būtu par smieklīgu skatu un cik daudz stulbu joku man būs jādzird, kamēr iegūšu kādu respektu aprindās. Atpakaļceļā dalījos ar priekšnieku savās pārdomās. Viņš teica, ka joki var jau būt, ka būs, bet kamēr vien es palikšu profesionāla un būšu spējīga atrisināt jebkādas būvdarbu problēmas, tikmēr viss būs kārtībā (Andijs birojā pateica, ka nekādi joki būvlaukumā nebūšot, jo visi zinās, ka ja mani kāds aizskars, tam vairs darba nebūs. Tik mīļi, ka viņš šitos mačo izgājienus taisa :)). Teicu, ka man pat bail iedomāties, ka man būtu tāda atbildība, jo vadītājs ir cilvēks, kuram jāzin ko darīt katrā situācijā, atbildes uz visiem jautājumiem, jābūt sasniedzamam jebkurā laikā un jābūt izlēmīgam (me? so not). Saņēmu atbildi, ka nav ko baidīties, sāksim ar maziem projektiem, iedošot man vienu tādu, kur viss ir vienkārši un saprotami un lēnām celsim manu pašapziņu (es jau mentāli ģībstu no domas vien).
Bet bija forši būvlaukumā. Man patīk celtniecība, patīk skatīties kā top kas jauns, patīk visas smaržas - būvmateriāli, koks, krāsas. Un visforšākais bija, ka vienā telpā bija salīmēti visi rasējumi pie kuriem strādāju. Tā kā tāda maza darba izstāde.
|
Janvāris 6., 2014
 | 18:24
Vakar beidzot saņēmu asins analīžu rezultātus, ārsts man atkal bija iešķiebts tāds, kas manī nemaz neklausās un cauri vien skatās, bet es tikai palūdzu izprintēt rezultātus un aizgāju mājās pati skatīties. Cik nu saprotu, izskatās, ka esmu daudz labākā posmā nekā pirms gada - dzelzs līmenis pieaudzis, vitamīns b pieaudzis, viss smuki pa vidu starp normām un, pats galvenais, ko es gribēju zināt, manī ir ļoti maz testosterona, jūtos kā supersieviete. (Man bija ļoti bail, ka iespējams man ir par daudz testosterona, kas pie vainas matkritim).
Un šī nedēļa patiešām tāda stipri sievišķīga - vakar dzēru kafiju ar Elu pilsētā, šovakar vakariņas restorānā ar meitenēm, rīt pusdienas ar bijušo kolēģi, parīt frizieris, aizparīt manikīrs. Bezmaz vai sajūta, ka tiešām kļūstu par dāmu, varbūt jānopērk lūpukrāsa??
Pilnai laimei tarucē tikai fakts, ka kaimiņu studenti atgriezušies no svētku brīvdienām, jau sēz pagalmā, kliedz un auro, smejās tā, ka ausis krīt ciet. Jau pilnīgi nvaru sagaidīt kad visa māja atkal smirdēs pēc zāles. Jā, esmu omīte, kurai patīk dzīvot mierā. Brīvdienās lai dara ko grib, kapēc jākliedz darba dienās?
|
Decembris 16., 2013
| 21:04
Šodien pirmo reizi mūžā skaloju ausis. Labi, ausi. To kreiso, aizkritušo, vēl no Spānijas. Taču aizgāju pie ārsta pirms divām nedēļām lielās šausmās, ka puskurla, bet izrādās man auss pilna ar sēru. Skaidrošu, ka gan ne tapēc, ka es nemazgātos un ausis netīrītu, bet no motocikla ausu puļķiem un cik daudz biju pakļauta skaļām skaņām, divas nedēļas braukājot apkārt. Uzdeva man pilināt ausī olīveļļu un pēc pāris nedēļām nākt uz skalošanu.
Kad nu beidzot tā skalošana pienāca, šausmīgi sabijos, īpaši sēžot ārsta kabinetā. Prasīju vai sāp - it kā nē, dažiem neesot pārāk patīkami, bet jāuzmanās, ka var savainot ausi. Nu neko, nosēdos krēslā, iedeva man krūzīti ko turēt pie auss, kad viss tas sērs nāks ārā, ieslēdza mašīnu, sāk viss rūkt un dūkt, tikai nekāds ūdens nenāk ārā. Ilgi, ilgi tur čakarējās ar to aparātu, bet man jau kājas nejūtīgas, tiešām bail, pilnīga neziņa. Bet tajā brīdī, kad tā mašīna ieslēdzās, man bija šoks uz sekundi, jo nekas nesāpēja vai nebija nepatīkami - vienkārši nenormāli kutēja ausī. Kutēja tik ļoti, ka locījos pa savu krēslu vienos smieklos, asarām acīs. Ārsts palika diezgan aizkaitināts, bet man tas ūdens ausī burzguļo, kājas raustās un smiekls pa pirmo. Ar visiem smiekliem, divās minūtēs auss bija tīra un man sajūta kā Supermenam, tāda dzirde, ka tik turies. Tagad, kad viena auss iztīrīta, liekas, ka otra, tā, kas visu laiku it kā bija tīra, ir galīgi aizsista. Ieteica atnākt vēlreiz, arī otru iztīrīt. Bet es beigu beigās nespēju noticēt, ka man tik ļoti kutēja!! :)
|
|
|
|